20. gs. 20. gados, kamēr Eiropā un Ziemeļamerikā daudzviet joprojām zēla tēlainā piktoriālisma fotomāksla, citviet Amerikā sevi pieteica jauns fotogrāfijas virziens- tiešā jeb tīrā fotogrāfija (straight photography). Šis virziens pauda diametrāli pretējas vērtības piktoriālismam: reālismu, objektivitāti, atsacīšanos no tehniskām manipulācijām. To vietā par noteicošo kļuva kompozīcijas, gaismas apstākļu, ritma un citu izteiksmes līdzekļu izvēle, lai panāktu izteiksmīgu realitātes attēlojumu.

Par šī stila aizsācējiem uzskatāmi amerikāņu fotogrāfi Afreds Stieglics (Alfred Stieglitz) un Edvards Steisens (Edward Steichen), kas kopā ar fotogrāfiem Paulu Strandu (Paul Strand), Čārlzu Šīleru (Charles Sheeler) un Edvardu Vestonu (Edward Weston) aizāka tā saucamo Amerikas tiešās fotogrāfijas stilu. Viens no saistošākajiem tematiem šī stila pārstāvju vidū bija Amerikas arhitektūras strukturālā estētika.

1932. gadā jauni, līdzīgi domājoši fotogrāfi Sanfrancisko nodibināja grupu f/64, kas iemiesoja Amerikas tīrās fotogrāfijas esenci un principus. Šīs grupas pazīstamākie biedri bija jau minētais Edvardu Vestonu (Edward Weston), Ansels Adamss (Ansel Adams) un Imogens Kuninghems (Imogen Cunningham).¹

• Pauls Strands, Wall Street, 1915.g.
• Edvards Vestons, Pepper No. 30, 1930.g.

Tai pat laikā Eiropā, īpaši Vācijā attīstījās tā sauktā “Jaunā objektivitāte”- virziens fotogrāfijā, kurā dominēja zemā skatupunkta perspektīva, kontrasts, līniju un formu ritms. Līdz ar to, par saistošiem objektiem kļuva augi, lapas, mašīnas, fabrikas, ainavas. Šīs kustības pionieris bija vācu fotogrāfs Alberts Rengers- Pačs (Albert Renger- Patzsch); cits būtisks jaunās objektivitātes pārstāvis bija Augusts Sanders (August Sander), kura galvenie intereses objekti bija dabas strukturālās formas un analoģiju meklējumi ar arhitektūras uzbūves principiem.

• Alberts Rengers- Pačs, Blast Furnaces, Herrenwic, Vācija, 1927.g.

Tīrā fotogrāfija Amerikā un Jaunā objektivitāte Eiropā nostabilizēja priekšstatu par fotogrāfiju kā neatkarīgu, patstāvīgu mākslas veidu un nobruģēja ceļu uz modernās fotogrāfijas laikmetu.

Netika aizmirsts arī iepriekš tik populārais portreta žanrs- pārsvarā 20. gs. 20. gados tas iemiesoja gan piktoriālisma, gan modernisma tendences. Portreta fotogrāfi savās fotogrāfijās parasti izpauda katrs savu individuālo stilu; viens no savdabīgiem portretētājiem bija vācu fotogrāfs Hugo Erfurts (Hugo Erfurth).

• Hugo Erfurts, Marc Chagall, 1925.g.

Modes un glamūra fotogrāfijas guva nozīmīgu lomu līdz ar ilustrētās preses un augošo popularitāti 20. gs. 20. gados. Pirmo slavas vilni modes fotogrāfija piedzīvoja Francijā, pēc tam- modes žurnālā Vogue Amerikas Savienotajās Valstīs. Šī laika modes fotogrāfijā sieviete attēlota idealizēta, kā perfekta skaistuma iemiesotāja.

Modes fotogrāfijas pionieri bija Georgs Hoiningheins, ungārs Martins Munkacsi, amerikānis Edvards Steisens un Adolfs de Mejers.

• Georgs Hoiningheins, Swimmwear by Izod, 1930.g.

20. gs. 20. gadu vidū uzplauka jauni mākslas izteiksmes veidi: fotogramma un fotomontāža. Uzskatīja, ka šajos izteiksmes veidos galvenais mākslinieks bija gaisma. Fotogramma un fotomontāža bija atsevišķi, patstāvīgi mākslas veidi, savā raksturā balansējot starp fotogrāfiju un glezniecību.

Fotogrammas tika radītas, neizmantojot fotoaparātu: objekti tika novietoti uz gaismjutīga papīra (fotopapīra) un izgaismoti (eksponēti). Rezultātā parasti tika iegūts negatīvs melnbalts attēls, kura toņu variācijas ir atkarīgas no objektu caurspīdīguma.

Galvenie nopelni šīs tehnikas ieviešanā veltāmi amerikāņu modernistam Menam Rejam (Man Ray); nozīmīgs ir arī Cīrihes Dadaistu grupas pārstāvja, vācu gleznotāja Kristiana Šada (Christian Schad), kā arī amerikāņu fotogrāfa Imogena Kunighema (Imogen Cunningham) un spāņu mākslinieka Pablo Pikaso (Pablo Picaso) veikums.

• Mens Rejs, Rayograph, 1926.g.

Kamēr 20.gs. 20. gados Cīrihē dadaistu grupa atklāja fotogrammas radošās iespējas, tikmēr Berlīnes dadaisti paplašināja apvāršņus ar fotomontāžas mākslu. Jāpiebilst, ka fotomontāžas pirmie piemēri tika radīti, sākot no 19. gs. vidus, tomēr plašāku popularitāti tā piedzīvoja tikai 20. gadsimtā.

Fotomontāžas tehnika tās klasiskajā izpratnē izpaužas kā vairāku fotogrāfiju daļu izgriešana un savienošana vienā attēlā. Dažkārt gala attēls tiek fotografēts vēlreiz, lai atkal iegūtu viengabalainu fotogrāfiju.

Dadaisti ar fotokolāžas palīdzību vēlējās radīt jaunas vizuālas realitātes iespējas, “izgriezt” lietas no to ierastajiem stāvokļiem un ielikt tās jaunos, dažkārt- pārsteidzošos apstākļos.

Zīmīgākie pārstāvji šai mākslā bija vācieši - Berlīnes dadaisti Georgs Gross (George Grosz), Hanna Hoša (Hannah Höch), Džons Hartfilds (John Heartfield) un austrietis Rauls Hausmans (Raul Hausmann).

• Hanna Hoša, Da-Dandy, kolāža, 1919.g.

Fotogrāfija, kā arī tās “radinieces”- fotogramma un fotomontāža- kļuva par iecienītu sirreālistu līdzekli, lai paustu sirreālisma pamatnostāju: ideja ir svarīgāka par objektu. Sirreālisti lietoja fotogrāfijas iespējas, lai “izjauktu” tradicionālo lietu kārtību un piešķirtu tiem jaunu nozīmi. Līdztekus fotogrammu un fotomontāžu izmantojumam sirreālisti eksperimentēja arī ar negatīvu un pozitīvu efektiem, piemēram, solarizācijas metodi, kā arī ar attēla graudainību, deformāciju, un variējot ar īpašām lēcām, filtriem un spoguļiem.

Zīmīgākais mākslinieks 20. gadu sirreālisma fotogrāfijā bija Mens Rejs, kurš kļuvis slavens ar savām eksperimentālajām fotogrāfijām un fotogrammām, modes fotogrāfijām, kā arī glezniecību.

• Mens Rejs, The lovers, 1936.g.

Lai gan atsevišķas presē drukātās fotogrāfijas parādījās jau 19. gs. 80. gados, tomēr daudz plašākas iespējas fotogrāfiju drukai radās kopš 20. gs. 20. gadiem līdz ar ražošanas attīstību. Paralēli masu ražošanas aizsākumiem, fotožurnālismu veicināja arī nelielu rokas kameru Ermanox un Lunar laišana apgrozībā 1924. gadā, kuru vietā drīz vien parādījās jauni modeļi kā Leica (1924), Contax (1932). Šo kameru nebijušās tehniskās iespējas ļāva uzņemt attēlus vājos gaismas apstākļos bez zibspuldzes.

• Fotoaparāts Contax I, 1932.g.

Lielāko popularitāti fotožurnālisms vispirms piedzīvoja Vācijā, 20. gs. 20. gadu beigās. Svarīgu lomu fotožurnālisma pamatu nostiprināšanā piederēja izdevumam “Berlīnes Ilustrētā avīze” un citas vācu avīzes.

Starp spilgtākajiem fotožurnālistikas aizsācējiem ierindojams vācu fotogrāfs Eriks Salomons (Eric Salomon), kurš strādājis vairākos vācu izdevumos, Felikss H. Mans (Felix H. Man) (strādājis starptautiskā mērogā) un Tims Gidals (Tim Gidal), amerikāņu žurnāla Life fotogrāfs.

• Tims Gidals, Night of the cabalist, 1934.g.

• ¹McDarrah F., McDarrah G. The Photography Encyclopedia, Schirmer Books, New York, 478.lpp.