Cilvēces reakcija uz satraucošajām pasaules norisēm kā ekonomiskā krīze, sociālā un politiskā noslāņošanās, sākot no 20. gs. 30. gadiem, drīz vien atspoguļojās arī mākslā. Pieaugošās problēmas fotogrāfus mudināja uz pasauli paraudzīties vērīgāk un izprotošāk, izplatoties tā dēvētajai “dzīvajai fotogrāfijai”.
Žurnāls “Life” bija viens no galvenajiem sadzīviskā foto virziena popularizētājiem, kura moto bija “Redzēt dzīvi- ir redzēt pasauli”. Ne tikai fotožurnālistus, bet arī neatkarīgos fotogrāfus citviet pasaulē aizvien vairāk saistīja reālās dzīves izpēte tās daudzšķautņainajā bagātībā.
Šajā virzienā īpaši izceļami tādi fotogrāfi kā ungārs Brassaï , francūzis Henri Kartjers- Bresons (Henri Cartier- Bresson), vāciete Žizele Froinda (Gisèle Freund), ungāri Andrē Kertezs (Andrè Kèrtèsz) un Roberts Kapa (Robert Capa), anglis Bils Brants (Bill Brandt).
Fotogrāfs Brassaï kaislīgu uzmanību savos darbos veltīja Parīzes dzīvei. Viņa darbus spilgti raksturo 1933. gadā izdotais fotoalbums “Paris de nuit” (Parīze naktī).
- Brassaï, fotogrāfija no albuma „Paris de nuit”, 1933.g.
Fotogrāfa francūža Henrija Kartjera- Bresona (Henri Cartier- Bresson) radošo uzmanību saistīja jebkurs ikdienišķs, nepretenciozs dzīves fragments- pēc viņa domām, jebkas šai dzīvē ir uzmanības vērts un iemieso šarmantu, poētisku šķautni.
- Henrijs Kartjers- Bresons, The Quai St Bernard, 1932.g.
Turpretim ungāru fotogrāfs Roberts Kapa (Robert Capa) savu fotogrāfa aicinājumu realizēja dramatisko un izšķirošo dzīves momentu tveršanā, jo īpaši politisko konfliktu zonās. Vienā no tām- tā laika Indoķīnas karā-fotgrāfs arī nogalināts. Vienā no spilgtākajām Kapas fotogrāfijām attēlots spāņu republikāņu zaldāts tā nošaušanas brīdī Spāņu pilsoņu karā.
- Roberts Kapa, Zaldāta nāve, 1936.g.
Vācu izcesmes fotogrāfe Žizele Froinda (Gisèle Freund), viena Parīzes trimdiniecēm, kopš 1934. gada reportēja izdevumiem Vu, Time, Paris Match, Picture Post. Froinda savā daiļradē atainoja bezdarba un nomāktības skartos Anglijas reģionus, kā arī sociāli politiskus notikumus. Slaveni ir arī mākslinieku un rakstnieku, piemēram, Virdžīnijas Vulfas, Frīdas Kallo u.c. portreti.
- Žizele Froinda, Virdžīnijas Vulfas portrets, 1939.g.
Šai laika posmā turpināja pieaugt arī modes fotogrāfijas slava, ko raksturoja ekscentriskums, elegance, un, protams, augstākie estētisma standarti. Modes žurnāli un fotogrāfijas pārņēma labklājīgo sabiedrības slāņu prātus un sāka diktēt to dzīves stilu.
30. gadu sākums atkal pavēra jaunus apvāršņus ar fotofilmu Kodachrome un Agfacolor-New parādīšanos. Fotofilmas sastāvēja no trijiem emulsiju slāņiem, kas derēja jebkurai fotokamerai. Tomēr ar šīm fotofilmām joprojām bija iespējams iegūt tikai vienu fotokopiju no katra kadra.
Negatīva- pozitīva tehnoloģiskais process tika ieviests tikai 1941. gadā ar Kodacolor fotofilmu. Šī tehnoloģija ar pastāvīgiem uzlabojumiem tiek pielietota arī 21. gadsimta filmu fotogrāfijā.
Nākamais jaunievedums sekoja jau 1943. gadā- pašattīstošā fotofilma.
Līdz ar fašisma izplatību un Otrā pasaules kara sākumu, fotogrāfija kļuva par universālu un izsmeļošu informācijas un dokumentācijas avotu. Tomēr nereti tā kalpoja arī par politiskās propagandas ieroci. Izveidojās dažādi kara fotogrāfijas virzieni, no kuriem spilgtu lomu spēlēja kara reportēšana.
Neatsveramu iegudījumu veikuši, piemēram, ukraiņu fotožurnālists Jevgeņijs Kaldejs (Yevgeny Khaldei), kurš dokumentējis visu Otrā pasaules kara gaitu, jau pieminētais Roberts Kapa (Robert Capa), amerikāniete Margareta Burke-Vaita (Margareth Bourke- White)- nacisma noziedzības sekas, amerikāniete Lī Millere (Lee Miller), viena no laika ievērojamākajām kara reportierēm- sekoja līdzi skarbajiem notikumiem izšķirošākajās kara zonās, slimnīcās un koncentrācijas nometnēs.
- Jevgeņijs Kaldejs, Berlīne, 2. maijs, 1945.g.
- Lī Millere, Facing the firing squad, 1946.g.