Par spīti postošajām pēckara sekām, neziņai un vilšanās sajūtai, vai arī tieši pretēji - pateicoties tam, radošums un aktivitāte kultūrā, mākslā un literatūrā tikai pieauga. Mākslā, arī fotogrāfijā, tāpat kā pirmskara gados, zēla interese par cilvēka būtību un savstarpējo komunikāciju. Tomēr, atšķirībā no pirmskara gadiem, mākslinieki savos darbos tiecās ne tik daudz pēc sajūtām un emocijām, bet pēc filozofiskas un psiholoģiskas dimensijas. 20. gs. vidū aizvien izteiktāki kļuva savu iekšējo ideju meklējumi un atspoguļojums fotogrāfijā.
1955. gads fotogrāfijas vēsturē ir zīmīgs ar vienu no līdz tam laikam apmeklētākajām un veiksmīgākajām foto izstādēm- “The Family of Man”. Tajā tika izstādītas četrdesmit četru Amerikas un Eiropas lielpilsētu fotogrāfijas, ar kuru palīdzību tika pausta cerība un vīzija par pasaules tautu draudzību un cilvēcību. Šī izstāde arī būtiski apstiprināja fotogrāfijas visaptverošo un neatsveramo lomu mākslā un pasaulē.
- Edvards Steihens, fotogrāfija no izstādes The Family of a man, 1955.g.
Aktuāls kļuva subjektīvisma virziens, kurā fotogrāfi izmantoja apkārtējo vidi vai atsevišķus objektus, lai ar tiem paustu savu iekšējo domu, ideju vai meditācijas procesu. Izteikti virziena pārstāvji- vācu fotogrāfs Oto Steinerts (Otto Steinert), amerikāņu fotogrāfi Harijs Kalahans (Harry Callahan) un Minors Vaits (Minor White).
- Otto Steinerts, Gājēja pēda, 1950.g.
20. gs. 50. gados ar reālisma fotogrāfijām sevi skaļi pieteica Amerikas fotogrāfi. Par galveno tēmu kļuva Amerikas ielu ēnainā un urbanizācijas draudu skartā realitāte. Šīs fotogrāfijas atainoja pretrunu ar tā laika Amerikas atjaunotajiem, bet virspusējiem dzīves ideāliem un mākslīgi uzburto labklājības tēlu. Viens no šī fotogrāfijas virziena izteicējiem ir šveiciešu izcelsmes fotogrāfs Roberts Franks (Robert Frank) ar 1958. gadā izlaisto grāmatu “The Americans”. Fotogrāfijas pauda pilnu reālās dzīves spektru Amerikā - cerību, vienaldzību, nevainību un ļaunumu. Grāmata iedvesmojusi veselu Amerikas fotogrāfu paaudzi- piemēram, Gariju Vinograndu (Garry Winogrand), Lī Friedlanderu (Lee Friedlander); īpaši izceļams ir fotogrāfes Diānes Arbusas (Diane Arbus) stils: garīgi slimo, kropļu, ielu mākslinieku un vienkārši dīvaiņu portreti iemieso masu kultūras, kara seku un komercijas gluži vai apokaliptisko mijiedarbību.
- Diāne Arbusa, Patriotic young man with a flag, Ņujorka, 1967.g.
20. gadu otrajā pusē portreta fotogrāfijā, pretstatā agrāko gadu idealizācijai, triumfēja jauna vērtība- personas unikalitāte. Šo jauno filozofiju fotogrāfi lieliski varēja praktizēt slavenību jeb ikonu portretējumos.
No pazīstamākajiem portretu fotogrāfiem izceļams amerikānis Arnolds Ņūmens (Arnold Newman), armēnis Jozifs Karš (Yousuf Karsh), latviešu izcelsmes Filips Halsmans (Philippe Halsman), kurš vislabāk guvis popularitāti ar lecošu cilvēku fotogrāfijām.
- Filips Halsmans, Dalí Atomicus, 1948.g.
Līdzās subjektīvismam un reālismam, savu ceļu gāja neatkarīgu mākslas formu meklētāji fotogrāfijā. Tādi fotogrāfi kā Jans Dibets (Jan Dibbets), Floris M. Neusus (Floris M. Neusüss), Džerijs Uelsmans (Jerry Uelsman) un citi eksperimentēja ar fotofiltriem, daudzkārtējām ekspozīcijām, fotogrammu un fotomontāžu, kā arī citām tehnikām, piešķirot savām idejām maksimālu tēlainību.
20.gs. 60. gados mazinājās fotogrāfijas kā dokumentāla medija nozīme- šo lomu pārņēma filmas un video mediji. Vizuālo vidi sāka pārņemt aizvien vairāk banālu fotoattēlu bez mākslinieciskās vērtības, tāpat kā daudz citu masveidā radītu lietu. Šī parādība interesēja popārta māksliniekus, kas to apspēlēja savos darbos, arī fotogrāfijās vai fotogrāfiskos attēlos. Tomēr popārta fotogrāfiju tipiskais autors nereti bija citu jomu mākslinieks, nevis profesionāls fotogrāfs, piemēram, slavenais Endijs Vorhols. Montāžas, kolāžas un sērijveida darbi attēloja dažādus tēlus, kas ievietoti citā vidē, laikā, un savstarpēji tiek atkārtoti, savienoti, izkārtoti un citādi manipulēti.
- Endijs Vorhols, Marylin, 1967.g.
Lai gan hepeninga kā mākslas darba mērķis bija priekšnesums- kādas darbības atainojums mākslinieka idejas paušanai, fotogrāfijai tajā bija stabila, lai gan ne radoša loma. Tā bija procesa dokumentācija un liecība, mākslas darba “turpināšana” tajā.