Pirmās fotogrāfijas radīšanu nodrošināja secīgi atklājumi senākā pagātnē fizikas un ķīmijas zinātņu jomās.
Jau antīkajā pasaulē bija atklāts, ka, gaismas staram iespīdot caur mazu atvērumu tumšā telpā, uz pretējās telpas sienas izveidojas precīzs, lai gan otrādi apgriezts ārtelpas attēls. Camera obscura (latīņu val.) jeb tumšā telpa kļuva pazīstama jau viduslaikos un, pateicoties Da Vinči un citiem zinātniekiem, kļuva populāra renesanses mākslinieku vidū kā gleznošanas palīglīdzeklis1. No 16. gadsimta atvērums telpā tika papildināts ar lēcām, kas uzlaboja attēla skaidrību un precizitāti. Kopš 17. gadsimta populāras kļuva pārnēsājamas gaismas kastes, kas kalpoja māksliniekiem precīzai ainavu pārzīmēšanai. Camera obscura uzbūve ir arī mūsdienu fotoaparāta pamatā.
- Camera obscura, mākslinieka Antaziusa Kirhera ilustrācija, 1646.g.
Vairākus gadsimtus pirms fotogrāfijas atklāšanas tika eksperimentēts arī ar dažādām citām optiskām ierīcēm attēla pārnešanai, kā, piemēram, maģiskā laterna (Laterna magica, latīņu val.) kas uzskatāms par mūsdienu projektora priekšteci.
Turpmākie būtiskie soļi pretī pirmajai fotogrāfijai saistīti ar sudraba sāļu gaismjutības pierādīšanu. 18. gadsimta deviņdesmitajos gados anglis Tomass Vegvuds (Thomas Wedgewood) šo atklājumu pielietoja praksē, veidojot attēlus, eksponējot lapas uz keramikas podiem, kas noklāti ar sudraba nitrītu. Lai gan šo mēģinājumu rezultāti nebija noturīgi, tie popularizēja interesi par sudraba sāļu un camera obscura pielietojumu attēlu iemūžināšanai2.
- 1Blūma D., Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture, Pētergailis, 2003, Rīga, 148. lpp.
- 2Baatz W. Photography, Laurence King Publishing, 1999, Lielbritānija, 15. lpp.