19.gadsimtā līdz ar industriālo uzplaukumu, arī izdevējdarbībā ienāk jaunas vēsmas. Plakāts, kādu to mēs pazīstam šodien, sāka attīstīties ap 1860.gadu. Pirms litogrāfijas iespiedtehnoloģijas ieviešanas 18.gadsimta beigās, lielākā daļa plakātu tika izgatavoti kā vienkrāsas koka vai metāla gravējumi. Arī litogrāfijas izmantošanas sākumā vairākas krāsas tika lietotas reti un ilustrācijas nekad nebija sasaistītas ar tekstu. Pilnveidojot šo tehnoloģiju, radās iespēja attīstīt iespiešanu kā lētāku un plašāk pieejamu masu produkciju. Kļuva arvien ierastāk piesaistīt māksliniekus plakātu izgatavošanā, lai tie būtu vizuāli piesaistoši un atšķirīgi pārējo vidū. Plakāti kļuva krāsaināki, lielāki, burtu dizainam bija svarīgāka loma. Plakāts no informatora arvien vairāk pārvērtās par reklamētāju. Teātri un grāmatu izdevēji Londonā un Parīzē bija pirmie, kas izmantoja plakātu mākslinieku pakalpojumus.

Preces, ēdienus un mājsaimniecības piederumus ar plakāta starpniecību sāka reklamēt 19.gadsimta otrajā pusē. Savukārt politiskie plakāti, kas ir trešā lielākā plakātu grupa pēc kultūras un reklāmas plakātiem, attīstās līdz ar Pirmo pasaules karu.

Francūzis Žils Šerē (Jules Chéret, 1836-1932) bija pirmais, kas litogrāfijas tehnikā darinātus plakātus iespieda lielās tirāžās. Tieši viņš noformulēja plakāta pamatprincipus, kas aktuāli arī mūsdienās. Plakātam jābūt uzkrītošam - to var panākt ar spilgtām un kontrastējošām krāsām, tam jābūt ar lakonisku un zīmīgu tekstu un jākoncentrējas uz vienu galveno figūru. Ž.Šerē piešķīra lielu nozīmi plakāta estētiskajām kvalitātēm, integrējot tekstu ar attēlu. 1867.gadā savā estampu veikalā top viņa pirmais plakāts, ar ko sākas Šerē ēra, kad Parīze bija pilna ar viņa darinājumiem, kas ziņoja par jaunām precēm, kultūras pasākumiem un slavenāko aktrišu pirmizrādēm.

Ja Šerē aktivitātes var uzskatīt par plakāta kā „ielu mākslas” aizsākumu, tad mākslinieks Anrī de Tulūzs-Lotreks (Henri de Toulouse-Lautrec, 1864-1901), laikabiedru vidū pazīstams bohēmists, piešķir plakātam augstās mākslas statusu. 19.gadsimta beigās Parīzē milzu popularitāti guva viņa darinātie kabarē plakāti, kas, izpildīti Tulūza-Lotreka neatkārtojamā manierē, apliecina aizmiršanās un bezrūpības smeldzi. Viņa pazīstamākais darbs ir "Mulenrūža" (Moulin Rouge, 1889.), kas aicina baudīt balles atmosfēru un piedalīties Parīzes nakts dzīvē. Tulūzs-Lotreks bija meistarīgs zīmētājs, un atšķirībā no Šerē, kurš savos plakātos attēloja laimīgu, skaistu, jaunu, bet anonīmu parīzieti, Tulūzs-Lotreks atainoja konkrētu un atpazīstamu seju, nevis vispārīgas figūras, turklāt teksta lietojums viņa plakātos nenomāca tēla kopiespaidu.

• Ž.Šerē (pa kreisi) un A.Tulūza-Lotreka Moulin Rouge kabarē plakāti

Otrā pasaules kara laikā plakāts bija svarīgs komunikācijas un propagandas līdzeklis.

50.gados plakātam joprojām bija liela loma sabiedrības informēšanai par notikumiem – izrādēm, koncertiem un citiem pasākumiem, kā arī sociālie plakāti sabiedrības izglītošanai un brīdināšanai.

Dārgo litogrāfijas drukas tehnoloģiju nomaina ofseta iespiedtehnoloģija, tā plakātos ļauj attīstīt fotogrāfijas izmantošanu, kas arvien vairāk nomaina zīmēto ilustrāciju.

Turpmākajos gados attīstoties radio un televīzijai, plakāts zaudē savu lomu kā viens no galvenajiem vizuālās komunikācijas līdzekļiem, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču 60., 70.gados populārās mūzikas uzplaukums, kinoindustrijas attīstība, sociālie nemieri, Vjetnamas karš palīdzēja atdzimt plakāta lomai sabiedrībā. Lielā mērā to ietekmēja lielās pēckara jaunās paaudzes sociālās un politiskās aktivitātes, veidojot neatkarīgu subkultūras vidi. Plakāts pirmo reizi kļūst par interjera dekorējuma sastāvdaļu, to īpaši plaši izmanto jaunatne kā lētu, bet vizuāli iespaidīgu mājokļa īpašnieka interešu un gaumes rādītāju. Arī mūsdienās vēsturiskie plakāti tiek tiražēti un pārdoti kā atsevišķi mākslas produkti.

Pagājušajā gadsimtā plakāta loma un izskats ir nepārtraukti mainījušies, lai apmierinātu sabiedrības mainīgās vajadzības. Lai gan pašlaik tā uzdevumi ir mazāk svarīgi, nekā tas bija pirms 100 gadiem, plakāta māksla attīstīsies arī turpmāk – informējot, reklamējot, aicinot, liekot padomāt.

Šveices dominante plakātu dizaina jomā pieauga piecdesmitajos gados, attīstot jaunu grafisko stilu, kas balstījās Bauhaus, futūrisma un konstruktīvisma ietekmē – Starptautisko tipogrāfisko stilu jeb Šveices stilu. Tajā raksturīga tipogrāfisko elementu spēcīga ietekme, atturīga krāsu izmantošana, stingrs elementu strukturējums, melnbaltās fotogrāfijas izmantošana zīmējuma vietā. Jaunais stils bija lieliski piemērots strauji augošajā pēckara pasaules tirgū. Lielajām korporācijām, kas arvien aktīvāk savu darbību izvērsa nevis tikai vienā valstī, bet visā pasaulē, bija stingra nepieciešamība pēc sava tēla un simbolu skaidras atpazīstamības. Lieli starptautiskie notikumi kā Olimpiskās spēles, mudināja atrast universālu risinājumu, un jaunais stils to varēja sniegt.

Jozefs Millers Brokmans (Josef Müller-Brockmann, 1914-1996) bija viens no talantīgākajiem Šveices stila grafikas dizaineriem. No 1950. līdz 1972.gadam viņš veidoja Musica Viva plakātu sēriju Cīrihes Tonhalles koncertiem. Balstoties uz konstruktīvismu, katra plakāta dizains ir atšķirīgs un meistarīgi atsauc atmiņā noskaņojumu, sajūtas, nianses un harmoniju, ko katrs koncerts sniedza. Dizains svārstās no melna un balta, vienkrāsaina un daudzkrāsaina, lineāra un daudzstūraina, drosmīga un smalka, ģeometriski minimāla un līniju vijuma. Bez norādes uz kaut vienu mūzikas instrumentu, caur abstrakciju ir sasniegta perfekta komunikācija. Nemainīgs ir tikai tas, ka tie visi ir tipogrāfiski viendabīgi. Tas ir zināmā mērā tieši pretēji, kā tiek darīts šodien, kur viss ir tik burtisks, nolasāms, un sit jums pa galvu ar acīmredzamu koncepciju.

• Jozefs Millers Brokmans (Josef Müller-Brockmann, 1914-1996). No Musica Viva plakātu sērijas. 1955.
• Jozefs Millers Brokmans (Josef Müller-Brockmann, 1914-1996). No Musica Viva plakātu sērijas. 1958.
• Jozefs Millers Brokmans (Josef Müller-Brockmann, 1914-1996). No Musica Viva plakātu sērijas. 1959.
• Jozefs Millers Brokmans (Josef Müller-Brockmann, 1914-1996). No Musica Viva plakātu sērijas. 1971.
• Jozefs Millers Brokmans (Josef Müller-Brockmann, 1914-1996). 1953.
• Karls Gerstners (Karl Gerstner, 1930). 1956.
• Makss Lencs (Max Lenz). 1958.
• Armins Hofmans (Armin Hofmann, 1920). 1959.
• Hanss Hillmans (Hans Hillman, 1925-2014). 1964.
• Armins Hofmans (Armin Hofmann, 1920). 1965.
• Peters Kuncs (Peter Kunz). 1968.

Šveices stils sāka zaudēt savu ietekmi septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Daži dizaineri vēlējās attālināties no, viņuprāt, pārāk ierobežojošā, aukstā, sterilā, formālā stila. Saglabājot atsevišķas iezīmes, tika eksperimentēts ar brīvāku laukuma kompozīciju, attēliem, kas pārsedzas, pustoņu pārejām, drošāku krāsu izmantošanu. To sekmēja arī straujā iespiedtehnoloģiju attīstība. Redzamākais šī virziena, saukta par Jauno vilni (New Wave), attīstītājs bija grafikas dizainers Volfgangs Veingarts (Wolfgang Weingart, 1941). Viņš radoši izmantoja fotogrāfijas un ofseta drukas attīstības sasniegumus, kas ātri ļāva sasniegt sarežģīti apdrukātu un spontāni izveidotu laukumu.

• Volfgangs Veingarts (Wolfgang Weingart, 1941) 1978./1984.
• Rozmarija Tisi (Rosmarie Tissi, 1937). 1996.

Arī turpmāk šveiciešu dizaineri saglabāja augstu plakāta mākslas līmeni. Ralfs Šraifogels (Ralph Schraivogel 1960) lieto fotogrāfijas un kolāžas tehnikas, lai radītu intensīvu tekstūru un saspēli starp attēlu un burtiem.

• Ralfs Šraifogels (Ralph Schraivogel, 1960). 1989.

Pēckara gados pasaulē, un it īpaši ASV, attīstās kino plakāts, kas reklamē kinodīvu un populāru aktieru jaunākās filmas. Televīzijas attīstība 50.gados ietekmēja filmu plakātu ražošanu. Tos plaši izmanto gaidāmo filmu reklamēšanai, tie kļuva par jauna veida filmu mākslu. Filmu plakātu dizaineri, piemēram, Bobs Pīks (Bob Peak) un Roberts Makginniss (Robert McGinnis) pierādīja, ka plakāts var būt tēlotājas mākslas sastāvdaļa. Boba Pīka inovatīvā pieeja filmu plakātu dizaina veidošanā (West Side Story, My Fair Lady, Camelot, Supermens, Star Trek u.c.) atnesa viņam pasaules mēroga atzinību. Viņš ir pazīstams kā mūsdienu filmu plakātu dizaina tēvs. Roberts Makginniss kļuva slavens ar saviem 60. un 70.gados veidotajiem Džeimsa Bonda sēriju plakātiem (Thunderball, You Only Live Twice, Diamonds are Forever, Live and Let Die u.c.) iedibinot klasiskā kino plakāta estētikas pamatprincipus – uzkrītoši spilgti attēlot filmas pamatlīnijas un motīvus. Roberta Makginnisa veidotā kombinācija - Džeimss Bonds, meitenes, pistoles un eksplozija - darbojas jau gadiem ilgi, turklāt tā pirmie plakāti tika variēti no gleznojuma un fotomontāžas līdz pat rūpīgi izstrādātām panorāmām.

70. gadu beigās un 80. sākumā bija populāri plakāti ar televīzijas zvaigznēm, piemēram, pirmā mūsdienu amerikāņu supermodele Šerila Tīgsa, kuras 1978.gadā klajā nākušais plakāts rozā peldkostīmā kļūst par tā laika popkultūras simbolu.

• Bobs Pīks (Bob Peak, 1927-1992). 1964.
• Bobs Pīks (Bob Peak, 1927-1992). 1989.
• Roberts Makginniss (Robert McGinnis, 1926). 1961.
• Roberts Makginniss (Robert McGinnis, 1926). 1971.

Psihodēliskā mākslas kustība, kas neilgu laiku strauji uzplauka 1960.gadu jaunatnes kultūrā, atstāja būtisku iespaidu arī grafiskajā dizainā. Mūzikas grupu albūmu vāki, skatuves noformējums, koncertu plakāti, komiksu grāmatas atspoguļoja LSD halucināciju radīto efektu.

Šai mākslai raksturīgi fantastikas, sirreālisma un metafizikas objekti un tēmas, optiski vibrējošas līnijas, tekstūras, apļi, spirāles un kaleidoskopiski elementi, spilgtas un/vai ļoti kontrastējošas krāsas, ekstrēma iedziļināšanās katrā detaļā, dažādas kolāžas, dīvaini rokraksti, rakstu atkārtošanās. Bagātajā līniju un laukumu ritmikā redzama jūgendstila ietekme.

Viktors Moskoso (Victor Moscoso, 1936) bija viens no nedaudzajiem psihodēliskā stila dizaineriem, kas bija ieguvis atbilstošu izglītību.

1967.gadā viņš 8 mēnešu laikā izgatavoja vairāk nekā 60 koncertu plakātus.

Viena no viņa iemīļotākajām tehnikām bija fotogrāfijas pustoņu reducēšana līdz vienai krāsai, panākot to ar nesen ieviestajiem kserokopēšanas aparātiem. Viņš izmantoja jūgendstila liekto līniju ritmiku, grūti salasāmus ar roku zīmētus burtus, intensīvas optiskās vibrācijas pastiprinot tās ar vienādas intensitātes krāsu salikumiem – pilnīgi pretēji krāsu teorijas likumiem. Tēliem, kas parādījās uz plakātiem, nebija nekāda sakara ar reklamējamo koncertu, tos lietoja vienkārši kā grafisko efektu.

• Viktors Moskoso (Victor Moscoso, 1936). 1966.
• Viktors Moskoso (Victor Moscoso, 1936). 1967.
• Viktors Moskoso (Victor Moscoso, 1936). 1967.
• Viktors Moskoso (Victor Moscoso, 1936). 1968.

Vess Vilsons (Wes Wilson, 1937) bija otrs ietekmīgākais šī perioda plakātu dizainers. Ļoti līdzīgi paņēmieni, kā Moskoro. Viņa darbos jūtama vēl lielāka jūgendstila ietekme.

• Vess Vilsons (Wes Wilson, 1937). 1966.
• Vess Vilsons (Wes Wilson, 1937). 1967.

Lai gan Endijs Vorhols (Andy Warhol) bija labāk pazīstams kā popārta mākslinieks, viņš dažreiz arī veidoja grafiskā dizaina darbus.

• Endijs Vorhols (Andy Warhol 1928-1987). 1967.

Ričards Grifins (Richard Griffin, 1944-1991) bija viens no vadošajiem psihodeliskā plakāta māksliniekiem un veidoja arī underground komiksus. Kopā ar Vesu Vilsonu un Viktoru Moskoso izveidojis Berkeley Bonaparte kompāniju, kas nodarbojās ar psihodēlisko plakātu veidošanu un izplatīšanu.

• Ričards Grifins (Richard Griffin, 1944-1991). 1968.

Miltona Gleisera (Milton Glaser, 1929) darbus raksturo tiešums, vienkāršība un oriģinalitāte. Lietojis jebkuru stilu, gan primitīvu, gan avangardisku, atkarībā no risināmās problēmas un medija, kuram tiek veidots dizains – plakāti, grāmatu vai mūzikas albumu vāki, žurnālu ilustrācijas.

1967.gadā veidotais Boba Dilana ierakstu albuma vāks un plakāts ir kļuvis par visvairāk izplatītāko grafikas dizaina paraugu – 6miljoni eksemplāru. Gluži kā Leonardo da Vinči Monas Lizas attēlu mēdz uzskatīt par mākslas simbolu, Gleisera Dilana plakātu uzskata par komercmākslas ikonu. Mākslinieks simboliski parādīja mūziķa starpkultūru vēstījumu, attēlojot viņa garos matus kā varavīkšņaini plūstošus viļņus. Gleisera plakāts bija kā vēstnesis īsajam, bet iespaidīgajam psihodēliskā stila uzliesmojumam ASV, kur savienojās jūgendstila ziedu pārmērības, pulsējošie opārta attēli un savādie sirreālisma pretstati. Plakāta burti ir autora veidoti (Baby Teath burtveidols, 1968).

• Miltons Gleisers (Milton Glaser). 1967.
• Miltons Gleisers (Milton Glaser). 1969.
• Miltons Gleisers (Milton Glaser). 1970.

Miltons Gleisers kopā ar Seimuru Čvastu (Seymour Chwast, 1931) un Edvardu Sorelu (Edward Sorel, 1929) Ņujorkā dibinājis un vadījis Push Pin Studio. Tāpat kā Gleisera Dilana plakātā, studijas dizaineru darbos ir redzamas dažādu stilu ietekmes.

• Seimūrs Čvasts (Seymour Chwast, 1931). 1967.
• Seimūrs Čvasts (Seymour Chwast, 1931). 1985.

Šveices stila vai atsevišķu tā elementu ietekme pasaules grafikas dizainā ir dzīva joprojām, un daudzi mākslinieki veido darbus, to radoši interpretējot.

Amerikāņu grafikas dizainers Maiks Džoiss, divu it kā nesavienojamu lietu – pankroka un Šveices stila fans, ir pārveidojis 60., 70.gadu pankroka mūzikas grupu flaierus Šveices stila plakātos.

www.swissted.com

• Maiks Džoiss (Mike Joyce, 1972) ASV.
• Maiks Džoiss (Mike Joyce) ASV.

Pola Šēra (Paula Scher) veidojusi skaņuplašu vāku un burtu dizainu. Viņas plakātu dizainā 70.gados redzama spēcīga konstruktīvisma un futūrisma ietekme.

• Pola Šēra (Paula Scher). 1979.

1984.gada Swatch pulksteņu reklāmas kampaņai Šēra izmantoja tiešu 30.gadu plakātu mākslas ietekmi.

• Pola Šēra (Paula Scher). 1984.

„Veidoju PUBLIC [teātra plakātus] tik lielus, lai ļaudis zinātu, ka iet uz „publisko”. Tā teātrim tiek piešķirts savs zīmols.” – Pola Šēra.

• Pola Šēra (Paula Scher). 1994.
• Pola Šēra (Paula Scher). 1995.

Pols Rands (Paul Rand, 1914-1996) amerikāņu grafikas dizainers, viens no mūsdienu korporatīvās identitātes sistēmas izveidotājiem, modernisma estētikas sekotājs.

Pola Randa populārais Eye-Bee-M rebusplakāts radīts IBM moto Think/Domā atbalstīšanai.

• Pols Rands (Paul Rand). 1981.

Polijā dinamiska plakāta mākslas skola attīstījās no 1950. līdz 1980.gadiem.

Piecdesmito gadu beigās Polijas māksla attālinājās no sociālistiskā reālisma. Plakātu māksliniekiem pierastais reālisms un simbolisms vairs nešķita pieņemams. Tā sauktās Poļu plakāta skolas pārstāvju darbu stilistika variēja no izteikta ekspresionisma līdz formās un krāsās atturīgiem darbiem. Simbolisms un metafora kļuva par darba sastāvdaļu un aicināja domāt arī skatītāju.

60.-80.gadi bija Polijas plakāta mākslas uzplaukuma laiks. Tika radīts savs īpašs pasaulē novērtēts virziens, kurā bija jūtamas īpašā veidā interpretētas jūgendstila, sirreālisma un popārta ietekmes. Gleznojumi, pasteļu zīmējumi, fotogrāfija, kolāža, ar roku zīmēti burti tika lietoti neredzētās, bieži vien pretrunīgās kompozīcijās. Fotogrāfija tiek izmantota maz. Lielākā daļa bija kultūras un kino plakāti. Reti tika attēloti filmu kadri, filmas būtība atklājās mākslinieku zīmētās vizuālās metaforās.

Katrs plakāts ir mākslinieka patiesu jūtu izpausme pret apskatāmo tēmu, nevis vienkārši pievilcīgs sauklis vai attēls.

Plakātu mākslinieki saņēma pasūtījumus no dažādām valsts iestādēm – teātriem, operas, kino, cirka, tūrisma aģentūrām. Astoņdesmitajos gados tas apsīka, plakāts komercializējās un zaudēja savu māksliniecisko oriģinalitāti.

Mačejs Urbaņecs (Maciej Urbaniec, 1925-2004) 1970.gadā kļuva slavens ar Cyrk (Mona Liza). Autors salīdzina vēsturi ar cirku.

• Mačejs Urbaņecs (Maciej Urbaniec) 1964.
• Mačejs Urbaņecs (Maciej Urbaniec) 1970.
• Mačejs Urbaņecs (Maciej Urbaniec) 1973.

Valdemars Šveži (

Waldemar Świerzy

, 1931-2013) Poļu plakāta skolas līdzautors, viens no pasaulē pazīstamākajiem poļu grafikas dizaineriem. Lietoja gan simbolismu, gan karikatūru, īpaši pazīstams ar saviem džeza un rokmūzikas plakātiem.

• Valdemars Šveži (Waldemar Świerzy) 1957.
• Valdemars Šveži (Waldemar Świerzy) 1961.
• Valdemars Šveži (Waldemar Świerzy) 1972.
• Valdemars Šveži (Waldemar Świerzy) 1982.
• Valdemars Šveži (Waldemar Świerzy) 1987.

Francišeks Staroveiskis (Franciszek Starowieyski, 1930-2009). Apveltīts ar barokālu iztēli viņš kombinēja jutekliskas formas ar izsmalcināti dekoratīviem ornamentiem, radot šokējošas sirreālas vīzijas. Viņa darbi ir unikālu metaforu, grotesku, arī humora pārpilni, apvienojot reālo pasauli ar atsaucēm uz 17.gadsimta gleznotāju darbiem.

• Francišeks Staroveiskis (Franciszek Starowieyski). 1974.
• Francišeks Staroveiskis (Franciszek Starowieyski). 1976.
• Francišeks Staroveiskis (Franciszek Starowieyski). 1977.
• Francišeks Staroveiskis (Franciszek Starowieyski). 1979.
• Francišeks Staroveiskis (Franciszek Starowieyski). 1983.

Jans Lenica (Jan Lenica, 1928) 1960.gadu sākumā atdzīvināja jūgendstila ekspresionismu savā Wozzeck plakātā. Viņa plakāti bija gan liriski, gan dramatiski, dažkārt sirreālistiski. Viņš bieži pielietoja jūgendstila paņēmienus, tos transformējot savā veidā, lietojot spilgtas krāsas un spēcīgus līniju vijumus.

• Jans Lenica (Jan Lenica). 1958.
• Jans Lenica (Jan Lenica). 1962.
• Jans Lenica (Jan Lenica). 1964.
• Jans Lenica (Jan Lenica). 1968.

Romans Češlevičs (Roman Cieslewicz, 1930-1996) veidoja plakātus kolāžas un fotomontāžas tehnikā, arī retušējot fotogrāfijas ar tinti un ūdens krāsām.

• Romans Češlevičs (Roman CieslewiczM). 1959.
• Romans Češlevičs (Roman CieslewiczM). 1961.
• Romans Češlevičs (Roman CieslewiczM). 1961.
• Romans Češlevičs (Roman CieslewiczM). 1975.
• Romans Češlevičs (Roman CieslewiczM). 1979.

Broņislavs Zeleks (Bronisław Zelek, 1935). Lieliska prasme savienot attēlu un tekstu, pārsvarā izmantojot klusinātu toņu gammu. Strādājis arī burtu dizainā.

• Broņislavs Zeleks (Bronisław Zelek, 1935). 1965.
• Broņislavs Zeleks (Bronisław Zelek, 1935). 1967.

Lai gan Japānas grafikas stils ir grūti definējams, tas ir atpazīstams – un ne tikai īpašo rakstzīmju vai vizuālo norāžu dēļ.

19.gadsimtā japāņu grafikas māksla ļoti iespaidoja Rietumu plakātu dizainu, bet 20. gadsimtā notika pretējais – attīstoties starptautiskajai sadarbībai pēc Otrā pasaules kara Rietumu stilu iespaids kļuva skaidri redzams. Japāņu dizaineru darbos 60.gados bija redzams vēsturiskās japāņu grafikas mākslas tradīcijas un mūsdienu rietumu komerciālās kultūras iespaidu sajaukums.

Jusaku Kamekuras (Yusaku Kamekura, 1915-1997) Tokio olimpiādei veltīto plakātu sērijā meistarīgi pielietoja Eiropas konstruktīvisma paņēmienus, tajā pašā laikā saglabājot būtiskas japāņu dizaina kvalitātes.

• Jusaku Kamekuras (Yusaku Kamekura, 1915-1997). 1964.
• Jusaku Kamekuras (Yusaku Kamekura, 1915-1997). 1970.
• Jusaku Kamekuras (Yusaku Kamekura, 1915-1997). 1988.

Šigeo Fukudas (Shigeo Fukuda, 1932-2009) stils veidojies jau agri interesējoties par Šveices grafikas dizainu un tā kraso atšķirību no mūsdienu japāņu darbiem. Darbos tiek izmantota ierobežota krāsu palete un atturīgs, bet asprātīgs lineārs zīmējums. The New York Times par Fukudas darbiem: „Sarežģītas koncepcijas pārliecinoši tēli logo vienkāršībā”.

• Šigeo Fukuda (Shigeo Fukuda, 1932-2009). 1973.
• Šigeo Fukuda (Shigeo Fukuda, 1932-2009).
• Šigeo Fukuda (Shigeo Fukuda, 1932-2009). 1984.
• Šigeo Fukuda (Shigeo Fukuda, 1932-2009). 1990.

Kazumasa Nagai (1929) darbos cieši savīti tradicionālās japāņu mākslas un mūsdienu grafikas dizaina elementi. Dramatisku sfēru formas un lineāri veidoti telpiski elementi dominē Nagai eksperimentālajā plakātu dizainā.

• Kazumasa Nagai (1929). 1965.
• Kazumasa Nagai (1929). 1968.
• Kazumasa Nagai (1929). 1973.
• Kazumasa Nagai (1929). 1974.
• Kazumasa Nagai (1929). 1976.