20. gadsimtā notika strauja zinātnes un tehnikas attīstība, kas izraisīja milzīgas pārmaiņas cilvēku domāšanā, arī izpratnē par skaisto un derīgo. Tika atmesti gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem senie ieradumi priekšmetus dekorēt un rotāt. Lietu funkcionalitāte kļuva par 20.gadsimta materiālās kultūras pamatu. Arhitektūras mēbeļu formas kļuva ģeometriskas, tika pielietoti moderni materiāli: metāls, stikls, vēlāk- plastmasa.

Nepārvērtējama loma jaunā dizaina tapšanā bija Valtera Gropiusa 1919.gadā nodibinātajai Bauhaus skolai Veimārā. Bauhaus skolai bija lemts kļūt par gadsimta mākslas pedagoģijas idejiski ietekmīgāko centru, kas, kaut slēgts 1933.gadā, joprojām ir nozīmīgs mākslas pasaules iedvesmotājs. Skolā strādāja laikmeta lielākie, novatoriskākie mākslinieki. Skolas mērķis bija izveidot jaunu, nebijušu dizainu, kas apvienotu mākslu un amatniecību. Bauhaus skolā kā mācībspēki darbojās laikmeta redzamākie mākslinieki, avangardisti. Kompozīcija lielā mērā tika balstīta uz abstraktās mākslas pamatiem, īpaši kubisma. No Krievijas Bauhaus skolu sasniedza avangardiskais konstruktīvisms, kas lielā mērā ietekmēja Bauhaus filozofiju. Konstruktīvisma pamattēzes bija ļoti atbilstošas Bauhaus skolas ideoloģijai. 1925. gadā konstruktīvists Els (Lazars) Ļisickis izveidoja 5 pamatnoteikumus, kas jāievēro mēbeļu dizainā:

• 1. Mēbeles ir mēbeles un nevajag iztēloties neko citu.
  • Tās ir godīgas
• 2. Acis mēbeli uztver vienoti, skatiens neapmaldās formu pārbagātībā.
  • Tās ir precīzas
• 3. Mēbeles ir vienkāršas ne tālab, ka būtu trūcis radošās enerģijas un iztēles, bet tālab, lai tās būtu lakoniskas.
  • Tās ir elementāras
• 4. Mēbeļu forma gan kopumā, gan detaļās var būt uzkonstruēta ar cirkuli un lineālu.
  • Tās ir ģeometriskas
• 5. Mēbeļu detaļu izgatavošana un to montāža ir racionāla, saskaņota ar rūpnīcu iekārtu iespējām.
  • Tās ir industriālas

Bauhaus skolai bija lemts kļūt par gadsimta mākslas pedagoģijas idejiski ietekmīgāko centru, kas, kaut slēgts 1933.gadā, joprojām ir nozīmīgs mākslas pasaules iedvesmotājs.

Valters Ādolfs Georgs Gropiuss (Walter Adolph Georg Gropius,1883-1969) Vācija

Valters Gropiuss pamatoti tiek uzskatīts par vienu no modernās arhitektūras un dizaina pamatlicējiem. Viņa darbības lauks ir neparasti plašs. Gropiuss veiksmīgi darbojās gan kā arhitekts, gan dizainers. Viņš veidoja dizainu sākot no tapetēm un mēbelēm, beidzot ar automašīnām un dīzeļlokomotīvēm. Valters Gropiuss projektēja Bauhaus skolas ēku un bija šīs skolas direktors. Valters Gropiuss bija ne tikai praktiķis, bet arī teorētiķis, kas attīstīja arhitektūras filozofiju. Pēc Gropiusa domām funkcionāli nepamatotas celtnes formas, kā arī visāda veida izrotājumi ne vien pieblīvē arhitektūru, bet, iedarbojoties uz cilvēku piesārņo psihi. Turpretī taisno un skaidro formu loģiski apkopojumi ir ne tikai praktiski un lietderīgi, bet arī noskaņo apziņu skaidrai un loģiskais domāšanai. Gropiuss bija pārliecināts, ka funkcionāla pilnība jau nodrošina estētiskās kvalitātes.

• Bauhaus skola, arh. Valters Gropiuss, 1926
• Krēsls “F51”, diz. Valters Gropiuss, 1920
• “F51-2”, diz. Valters Gropiuss, 1920

Marsels Lajošs Breiers (Marcel Lajos Breuer, 1902—1981) ungāru izcelsmes arhitekts un dizainers.

Jaunībā Breiers pārcēlās dzīvot uz Veimāru, mācījās Bauhaus skolā, kur vēlāk turpināja strādāt par pedagogu. Divdesmitajos gados Breiers aizrautīgi veidoja dažādus mēbeļu dizaina paraugus. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš sāka izstrādāt mēbeles ar liektu metāla cauruļu karkasu. Dizaina ideju Breiers guva, vērojot velosipēda stūri. Breieru interesēja metāla cauruļu neierobežotās locīšanas iespējas un to veidotās spožās, vieglās līnijas. Pazīstamākais Breiera darbs ir krēsls „Vasilijs”(1925) (Wassily Chair). Klīst leģendas, ka krēslu Breiers radījis Vasilijam Kandinskim. Patiesībā Kandinskis apbrīnojis Breiera radīto krēsla dizainu, un tikai pēc tam Breiers izveidoja krēsla eksemplāru speciāli Kandinskim. Pateicoties šim notikumam, tikai 1960. gadā, atsākot Breiera dizaina krēsla ražošanu, krēslam tika dots Vasilija vārds “Wassily”.

• Bauhaus skola, arh. Valters Gropiuss, 1926
• Krēsls “F51”, diz. Valters Gropiuss, 1920
• “F51-2”, diz. Valters Gropiuss, 1920

Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe, 1886- 1969) Vācijas/ASV arhitekts.

Mīss van der Roe tiek uzskatīts par vienu no modernās arhitektūras pirmajiem meistariem. Viņa radītās ēkas izceļas ar skaidrību un vienkāršību. Arhitektūrā Roe pielietoja laikmeta materiālus- tēraudu un lielas stikla plaknes. Mīsa van der Roes izkoptās sistēmas pamatā bija vienveidīgo elementu patstāvīgums. Par veidojamās celtnes arhitektonisko pamatu viņš uzskatīja loga taisnstūri, un šādu elementu atkārtojot pēc vajadzības horizontālā un vertikālā virzienā, meistars guva iespēju rast matemātiski skaidru un nosvērtu celtnes apjomu. Elementāro ģeometrisko figūru abstraktajā raksturā, taisno leņķu skaidrībā, iekšējās formas nosvērtībā, tās proporciju precizitātē arhitektam atklājās vērtības, kas atbilda priekšstatiem par meklēto harmoniju. Divdesmito gadu vidū viņš veidoja arī mēbeļu dizainu paša projektētām ēkām. 1930.gadā Roe kļuva par pēdējo skolas Bauhaus direktoru. 1938.gadā Roe emigrēja uz ASV, kur turpināja aktīvi darboties arhitektūrā un mēbeļu dizainā. Raksturojot 20.gadsimta dizainu, bieži tiek lietoti Roes aforismi, piemēram, "mazāk ir vairāk" un "Dievs ir detaļās".

• “Barcelone” krēsls, diz. Ludvigs Mīss van der Roe, 1929
• “MR Chaise lounge”, diz. Ludvigs Mīss van der Roe, 1927
• “Barcelone”galdiņš, diz. Ludvigs Mīss van der Roe, 1929

Šarls Eduārs Lekorbizjē (Le Corbusier, 1887-1965) Francija.

Lekorbizjē dzimis Šveicē pulksteņmeistara ģimenē. Vietējā mākslas skoliņā mācījies dekoratīvi lietišķo mākslu. Sākumā pievērsies savas ģimenes profesijai, gravējis monogrammas pulksteņu vāciņos, tomēr aizraušanās ar arhitektūru guva virsroku. Lekorbizjē ir dzimis Šveicē, bet slavens kļuva 20. gs. 30. gados, kad dzīvoja Francijā.

Viens no 20. gadsimta spožākajiem arhitektiem nav guvis nekādu profesionālo izglītību. Par viņa arhitektūras “universitātēm” kļuva ceļojumi, bibliotēkas, muzeji, sistemātiska un dziļa pašizglītība, bet, galvenais, radoša komunikācija ar tā laika vadošajiem meistariem.

Lekorbizjē ir funkcionālisma un konstruktīvisma pārstāvis, arhitektūras teorētiķis. Viņš viens no pirmajiem arhitektūrā aktīvi izmantoja dzelzsbetona karkasu, jumtus kā terases, lielas stiklotas plaknes fasādē, atsegtus balstus ēku apakšējos stāvos un brīvu stāvu plānojumu. Lekorbizjē pilsētbūvniecību un arhitektūru uzskatīja par globālu sociālo pārkārtojumu līdzekli.

• “LC4” krēsls, diz. Lekorbizjē, 1928
• “LC7” krēsls, diz. Lekorbizjē, 1928
• “LC2”krēsls, diz. Lekorbizjē, 1928

www.edition20.com
www.design-museum.de
www.designhistory.org
www.biography.com
www.britannica.com