Krāsainais attēls

Krāsains “kustīgais attēls” ir otrs lielākais pavērsiens kino pasaulē pēc skaņas pievienošanas. Kaut arī vienmēr ir bijuši un vēl šodien ir režisori, kas paliek uzticīgi “vecajam labajam” melnbaltajam attēlam, grūti noliegt, ka krāsains attēls sniedz daudz plašākas iespējas radīt filmā vajadzīgo psiholoģisko noskaņu.

Kā jau tika minēts – jau no pašiem kustīgā attēla pirmsākumiem ir bijusi dažādi veiksmīgi un mazāk veiksmīgi paņēmieni, kā filmai piešķirt krāsu, kā, piemēram, filmas tonēšana vai izkrāsošana. Tomēr šie paņēmieni bija laikietilpīgi, dārgi un ierobežojoši. Tāpat arī lielu atzinību neguva ļoti dārgais, divdesmitajos gados ieviestais Technicolor paņēmiens, kad melnbaltajām kino lentēm piešķīra divu vai trīs krāsu gammu. Šis paņēmiens padarīja krāsas košākas un intensīvākas nekā patiesībā, un tādēļ piešķīra filmām “pasaku pasaules” noskaņu.

  • Kadrs no kinofilmas “Vējiem līdzi” (“Gone with the Wind”), 1939. gads. Piemērs ar “Technicolor” krāsu lietojumu

Nozīmīgāks solis uz krāsainām filmām tika sperts piecdesmitajos gados, kad tika sākts plaši pielietot Eastmancolor daudzslāņu krāsu filmas. Vēl 1947. gadā tikai 1 no 10 filmām bija krāsainas, taču jau 1954. gadā tās bija 2 no 10, un 1979. gadā – 96 procenti.

  • Kadri no kinofilmas “Šerbūras lietussargi” (“Les Parapluies de Cherebourg”), 1964. gads. Šī kinolente, pēc daudzu kritiķu domām, ir viens no labākajiem paraugiem krāsu doto priekšrocību izmantošanai kino filmās.
  • Kadri no kinofilmas “Noskaņojums mīlēt” (“In the Mood for Love”), 2000. gads. Šī kinofilma ir lielisks piemērs tam, kā tiek izmantota krāsu emocionālā retorika.
  • Kadrs no kinofilmas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (“One flew over the Cuckoo's Nest”), 1975. gads. Šī ikoniskā kinofilma, pēc vairāku kritiķu domām, būtu vizuāli izteiksmīgāka, ja būtu melnbalta, jo, tā kā darbība risinās slimnīcā, kur viss ir balts, netika izmantotas krāsu dotās priekšrocības.