Pirmie kustīgā attēla darbi bija bez sinhronizētas skaņas. Tehniskās iespējas vēl nebija tik ļoti attīstījušās, lai varētu sinhroni atskaņot skaņu ar attēlu, vai arī tas bija ļoti sarežģīti. Nebija dzirdami ne dialogi, ne citas reālas skaņas. Tas nozīmēja to, ka, ja bija vajadzība nodot skatītājam vārdisku vēstījumu, tad tas tika teksta veidā uzrakstīts uz atsevišķiem, ar grafiskiem elementiem izrotātiem kadriem (jeb starptitriem), kā, piemēram, šajos kadros no agrīnajām kino lentēm:

• “West of Hot Dog” (1924)
• “The Cabinet of Dr. Caligari“(1920)

Par mēmā kino ēras aizsākumu tiek uzskatīts jau pieminētais 1895. gada darbs “Vilciena ierašanās”. Pirmajos divdesmit gados kino īsfilmas nebija garākas par pāris minūtēm, kā arī bija sižetiski un vizuāli ļoti primitīvas. Kino filmas kļuva jūtami pārdomātākas, interesantākas un garākas tikai 20. gadsimta otrās desmitgades vidū.

• Kadrs no kinofilmas “Nācijas dzimšana” (“Birth of a Nation”, D. W. Griffith), 1915
• Kadrs no kinofilmas “Streiks” (“Strike”, Sergei Eisenstein), 1925

Mēmā kino attēls visbiežāk bija melnbalts, jo vēl nebija izgudrotas krāsainās kino lentes. Vienīgais veids, kā filmai piešķirt citu krāsu, bija filmas (jeb lentes) tonēšana. Tas bija interesants paņēmiens, kas tika diezgan bieži pielietots. Piemēram, ja filmas notikumi norisinājās naktī, tad filma tikai iekrāsota zilganā krāsā. Dienas ainām savukārt tika pielietots dzeltenais vai sēpijas tonējums.

• Piemērs ar sēpijas tonējumu mēmā kino filmai

Runājot par mēmo kino, ir grūti objektīvi aprakstīt tādu kustīgā attēla raksturlielumu kā attēla kvalitāte, jo agrīnās celulozes nitrāta kino lentes bija ļoti trauslas un degošas – līdz mūsdienām ir saglabājušās ļoti nedaudzas. Un saprotams arī, ka visi internetā, muzejos un citos veidos apskatāmie tā laika darbi ir oriģinālu pārfilmējumi un neskaitāmas kopiju kopijas. Mēmā kino attēla kvalitāte vislielākajā mērā bija atkarīga no kino projektora kvalitātes, un nav iespējams šo filmu kvalitāti objektīvi aprakstīt pēc mūsdienu standartiem, piemēram – izšķirtspējas vai krāsu kvalitātes. Mēmā kino laikā (1895-1929) vēl nebija izveidoti vienoti kino standarti kadru skaitam sekundē. Vienots standarts ar 24 kadriem sekundē parādījās tikai ap 1930. gadu – jau skaņas kino laikā. Līdz tam kadru skaits sekundē variēja no 12 līdz pat 28. Bieži vien arī paši kinoteātra operatori mēdza filmu projicēt pēc “savas gaumes”, piemēram – interesantās ainas rādija lēnāk, neinteresantās – ātrāk. Tāpat arī dažādi kinoteātri brīvi improvizēja ar muzikālo noformējumu – bieži tā bija dzīvā mūzika, citreiz pat vesels orķestris.

Viens no zināmākajiem un uzticīgākajiem mēmā kino pārstāvjiem (gan režisora, gan aktiera lomā) bija Lielbritānijā dzimušais Čārlijs Čaplins (Charlie Chaplin). Pat tad, kad jau 1929. gadā parādījās pirmie kino darbi ar sinhronizētu skaņu, Čaplins palika uzticīgs mēmajam kino vēl daudzus gadus, jo viņš uzskatīja, ka kino skaņa iznīcina “klusuma dižo skaistumu”. Tāpat arī ar tādām filmām kā “Streiks” (1925) un “Potjomkins” (1925) nozīmīgu vietu mēmā kino attīstībā ieņēma Rīgā dzimušais Sergejs Eizenšteins (Sergei Eisenstein).