1927. gada studijas “Warner Bros” izveidotajai filmai “Džeza dziedātājs” (“The Jazz singer”) pirmoreiz skaņa tika atskaņota vienlaicīgi ar attēlu uz atsevišķas plates. Pāris gadus vēlāk – 1929. gadā – tika izgudrota tehnoloģija, kad skaņas celiņš atradās uz tās pašas celuloīda filmas, kur attēls. Šis izgudrojums pilnībā pārvērta kino pasauli.

• Plakāts 1927. gada kinofilmai “Džeza dziedātājs”

Skaņas kino lielā mērā izmainīja filmu dizainu, jo vairs nebija vajadzība ievietot izrotātos, apsveikuma kartiņām līdzīgos tekstu starpkadrus, kā tas bija mēmā kino laikā. Filmas vizuālais tēls līdz ar to kļuva vienkāršāks un vienots.

Vienlaicīgi ar skaņas pievienošanu tika radīts kino standarts par atskaņošanas ātrumu – 24 kadri sekundē.

Interesanti, ka skaņas ienākšana kino pasaulē rosināja arī būtiskas izmaiņas aktieru un mūziķu vidū. Daudzi aktieri tajā laikā bija spiesti beigt savu karjeru tādēļ, ka viņu balsis nebija gana skaistas vai neatbilda viņu tēlam. Tāpat arī savu darbu bija spiesti atstāt daudzie kinoteātru mūziķi, jo viņus aizstāja kinolentēs ierakstītā skaņa.

Skaņas kino sākumposmā vēl bija manāmas tehniskas problēmas, kas attiecās arī uz attēlu. Aktieri bija spiesti nedabiski pulcēties ap dekorācijās paslēptiem mikrofoniem, jo vēl nebija izgudroti vienvirziena mikrofoni. Tāpat arī bija problēmas ar skaļajām kinokamerām, ap kurām bija jāveido speciālas sienas, lai noslāpētu to radīto troksni. Tomēr tas tika diezgan ātri atrisināts (ar vienvirziena mikrofoniem un skaņu slāpējošiem kameru korpusiem), un skaņas kino ar lielu vērienu strauji pārņēma visu pasauli.

Kustīgā attēla kadri vēl arvien bija melnbalti (izņemot samērā biežās reizes, kad filma tika izkrāsota ar rokām vai arī tonēta), un tā tas turpinājās vēl līdz piecdesmitajiem gadiem, kad pasauli sāka pārņemt krāsainais kino attēls.

• Kadrs no kinofilmas “Lielā ilūzija” (“La grande ilussion”), 1937
• Kadrs no kinofilmas “Kasablanka” (“Casablanca”), 1942

Kaut arī jau četrdesmitajos gados kino tehnoloģijas bija tik ļoti attīstījušās, ka bija iespēja uzņemt krāsainu attēlu, tomēr ne kinostudijas, ne režisori pārāk to necentās ieviest. Daudzi uzskatīja, ka melnbaltais attēls filmai piešķir izteiksmīgāku tēlu un nenovērš uzmanību no galvenā – sižeta, aktieru dialogiem un personāžu psiholoģijas. Arī mūsdienās ir daudzi režisori, kuri turpina uzņemt melnbaltas filmas, vai arī tādas tās veido pēcapstrādē datorā.

Tāpat arī – melnbaltajā attēlā aktieri bieži vien izskatās pievilcīgāki, nekā krāsainajā. Gadsimta vidū un otrajā pusē tas tika panākts ar filmas pāreksponēšanu (pārgaismošanu) filmējot, pēc tam neattīstot negatīvus līdz galam. Tādā veidā tika panākts mazāks attēla kontrasts, un cilvēka seja izskatās labāk. Mūsdienās tas bieži notiek filmas digitālā pēcapstrādē datorā, kā, piemēram, kinofilmā “Baltā lente” (skat. attēlu zemāk).

• Kadrs no kinofilmas “Kas nogalina lakstīgalu...” (“To Kill a Mockingbird”), 1962
• Kadrs no kinofilmas “Kafija un cigaretes” (“Coffee and cigarettes”), 2003
• Kadrs no kinofilmas “Baltā lente” (“Das weibe Band”), 2009

espaidīgs vizuāls efekts tiek panākts, ja melnbaltai kinofilmai tiek ietonētas tikai atsevišķas detaļas.

• Kadrs no kinofilmas “Grēku pilsēta” (“Sin City”), 2005

Jāatzīmē, ka neilgi pēc skaņas ieviešanas kinolentēs tika ieviesti arī subtitri (nejaukt ar starptitriem, kā tas bija mēmajā kino). Subtitri un dublāža (filmas pārskaņošana citā valodā) bija un joprojām ir divas vienīgās metodes, kā filmas dialogus padarīt saprotamus citā valodā runājošiem cilvēkiem. Ja dublāža filmas dizainu nekā neietekmē, tad subtitri vizuāli sašķeļ filmas kadru un nedaudz novērš uzmanību no pašas filmas attēla. Tomēr, neskatoties uz to, subtitri tomēr tiek atzīti par kinematogrāfijai draudzīgāku tulkojuma veidu nekā sarunu dublāža.

• Kadrs no kinofilmas “Svešinieki Paradīzē” (“Stranger than Paradise”), 1984. gads. Piemērs ar subtitru lietojumu, lai pārtulkotu dialogu no angļu uz spāņu valodām. “Laižam. Ir jau vēls. Man ir lietas, kas jāpadara”.