Cepurei ir trīs galvenās funkcijas. Pirmā, iespējams, vissvarīgākā - aizsargāt pret laika un vides apstākļiem. Vilnas ziemas cepure un riteņbraucēja ķivere šai ziņā ir sabiedrotās. Otrā funkcija ir simboliska, piemēram, kronis vai vadoņa galvas sega. Pēdējā, bet ne mazsvarīgākā funkcija, ir estētiskā funkcija.

Cepure var saskanēt ar valkātāju un izcelt identitāti ekstravagantā veidā. Tas ir ikonisks spilgtums, ko dod tieši cepure, akcentējot kādu notikumu vai izceļot personību. Cepure var kalpot kā zināma veida fons kādam momentam cilvēces vēsturē. Tā ir paspilgtinājums saistībā ar kādu kultu vai notikumu, piemēram, tas daļēji izskaidro modernu cepuru noliegšanu pēc otrā pasaules kara. Cepure piesaista lielu uzmanību un tā var pastāstīt daudz par valkātāju. Nesenā pagātnē tomēr elegantā cepuru māksla ir piedzīvojusi atdzimšanu tādu modes dizaineru vadībā kā Filips Teisijs un Stefans Džonss.

• Filips Treisijs (Philip Treacy)
• Stefans Džonss (Stephen Jones)

• Beisbola cepure, 1954.

Cepuru pasaulē valda beisbola cepure. To nēsā visu vecumu un abu dzimumu cilvēki: sportisti, politiķi, popzvaigznes, modes pazinēji un arī cilvēki bez gaumes. Beisbola cepure sasniegusi augstāko varu, ko var salīdzināt tikai ar visuresošajām amerikāņu lietām: Bigmaku un Koka-kolu.

Šīs cepures vienkāršība un praktiskums, protams, ir panākumu atslēga. Tā oriģināli bija veidota sportam. Pirmoreiz tā sasniedza savu standarta veidu 1954. gadā, kad, pateicoties tās vieglumam, komfortam un lētumam, to oficiāli „adoptēja” augstākā beisbola līga. Cepures cietais, izliektais nags pasargā nēsātāja acis no saules, kamēr tās regulējamā siksna atļauj to labi pielāgot nēsātāja galvai. Ko vēl var vēlēties?

Par spīti cepures stilīguma trūkumam, tā kļuvusi par galveno aksesuāru pārpildītajai pilsētas modei, sākot ar amerikāņu hip-hopu līdz Lielbritānijas zemākā slāņa apģērbam. Un tādi entuziasti kā Viktorija Bekhema ir laimīgi, kad viņus nofotografē, nēsājot šo cepuri... pat ja tas ir ar zināmu ironiju.

• Marlona Brando baikera cepure, 1954.

Uzlocītajās Levi 501 džinsa biksēs, baltajā t-kreklā, ādas jakā un spilvenveidīgajā cepurē, Marlons Brando, kā baikeru bandas līderis Džonijs Strablers, šokēja konservatīvo Ameriku. Braucot uz motocikla pakaļējā sēdekļa, mediju sensacionālajā izstumto baikeru bandu kampaņā un īpaši, tā sauktajā, Holisteras dumpī, motociklistu rallijā 1947. gadā, un 1953. gada filmā „The wild one”, auditoriju iepazīstināja ar pārliecinošu dumpīgās jaunatnes un pārspīlētas vīrišķības un brieduma maisījumu.

Cepure, ar tās kamieļkrāsas augšdaļu un ādas nagu, bija baikeru kopīgā stila iezīmētāja tajā laikā. Tā tika atvasināta no strādājošo vīriešu cepurēm 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākuma gados. Šīm baikeru cepurēm bija vistiešākais sakars ar pašu baikeri, kurš bija pilnīgs pretstats otrai tā laika vīrieša ikonai — priekšpilsētas „Vīrietim pelēkajā flaneļa uzvalkā”. Brando izskats bija atbilde arī tajā laikā uzplaukstošajai gay leather scene. Tomēr bezrūpīgo cepuri drīz vien nomainīja vairāk fetišistiskā, Muiru cepure, kas ir pilnīgi no ādas.

Suminot Brando cepuri, to uzvilka 2008. gada motociklistu varonis filmā „Indiana Džonss un Kristāla galvaskauss”.

• Če Guevaras berete, 1960.

Alberto Kordas superslavenā 1960. gada marksistu revolucionāra Če Guevaras fotogrāfija tika dēvēta par „būtisku postmodernisma ikonu”. Izplatīto un atražoto reklāmu šķietamā daudzveidība pasaulē, attēls vai tā pielāgojumi parādījušies uz visa, sākot no t-krekliem līdz dvieļiem un savādiem tetovējumiem, kas bija universāla emblēma, kas asociējās ar ideālisma un valdzinājuma sacelšanos. Fotogrāfijas spēks, protams, slēpjas kaislības pārņemtajā, Kristum līdzīgajā un seksīgajā Če sejā, bet melnajai beretei arī ir sava loma. Askētiskā, ar mazu sarkanu zvaigzni rotātā, uzvilktā uz izspūrušiem, nevīžīgiem matiem, berete kļuvusi par raksturojošu Če un viņa gara elementu.

Beretes asociācija ar kreisā flanga politiķiem jau pirms Če. To nēsāja tādi Rive Gauche bankas inteliģenti kā Žans Pols Sartre. Tā nekad nebija domāta kā franču nacionālā cepure. Tās pirmsākumi Francijā rodami augstākajās vietās pie Pireneju kalnu pakājēm, kur Basque zemnieki nēsāja Txapelu (beretei līdzīgu cepuri ar platākām malām), lai aizsargātos no pastāvīgajām kalnu lietus gāzēm.

Neskaitot Če, mūsdienās bereti asociē ar militāro jomu. Pirmoreiz Franču kalnu karaspēka pieņemta, berete tagad kļuvusi par visuresošu galvassegu zaldātiem visā pasaulē no gaišzilajām beretēm ANO līdz zaļajai versijai ASV Armijas specvienībā, kura iesaukta par Zaļajām Beretēm.

• Džekijas Kenedijas pilulu kārbiņas cepure, 1961., Halstons (Halsyon)

Ar 1961. gadu militārā stila pilulu kārbiņveidīgā cepure iezīmējās tādos Franču modes namos kā Dior un Givenchy. No rozā vilnas veidota tā bija Džekijas Kenedijas galvā viņas vīra, prezidenta, inaugurācijas ceremonijā. Tad tā tika pasludināta par galantu šīs dekādes must-have aksesuāru.

Ironiski, ka Džekijai nepatika cepures, bet protokols pieprasīja viņai tādas jānēsāt. Politiskais izdevīgums uzstāja, ka cepurei jābūt amerikāņu, nevis franču. Gatavojoties vīra inaugurācijas ceremonijai, rūpes par kleitu un mēteli tika uzticētas Oļega Kasīnī, bet pie cepures strādāja topošā zvaigzne Rojs Halstons Froviks (1932. — 1990.), kurš bija galvenais modists Ņujorkas universālveikalā Bergdorf Goodman. Halstona cepuru dizaini bija vienkārši un minimālistiski. Šī cepure, ko Džekija valkāja neparasti, pakausī, bija perfekti saderīga ar ģeometrisko apģērbu.

Džekijas un viņas vīra bildes, kur abi iet pa janvāra sniegu vai brauc pa Vašingtonas bulvāri, parādījās visā pasaulē. Šis pirmās lēdijas raksturīgais izskats tika nosaukts par „Džekijas stilu” un kļuva par sensāciju.

Pilulu kārbiņas cepure palika par Pirmās lēdijas parakstu visas viņas vīra, prezidenta, karjeras laikā.

• Spirālcepure, 1961., Cristobal Balenciaga

Galantērijas amatniecība vienmēr apgrūtināja sevi ar ģeometriju un apjomu, matemātiskām dimensijām, kuras izpaudās mākslā skulpturālā un arhitektoniskā veidā. Paši ekstrēmākie piemēri ir redzami pārdabiskajos mazzocchio izstrādājumos, pītajās Renesanses galvassegās, kuru sarežģītību medīja gleznotājs Paolo Učello. Spanjards Kristobals Balensiaga (1895. — 1972.) bija dizaineris, kurš šos dizainus izveda priekšgalā izstrādājumos, kuros kombinēja pilnveidotu meistarību ar gandrīz ledainu abstrakciju.

Balensiaga analītiskā dizaina pieejas piemērs ir spirālveida cepure, kuru viņš izveidoja savas karjeras beigās par piemēru ņemot tajā laikā aktuālo pilulu. Cepure tika formēta kā spirāles pacēlums no vēsa krēmīga zīda auduma, kas kinētiskajā un tilpuma strukturētībā bija spilgts augstā modernisma piemērs. Cepures ir vienkāršas ar izvairīgu krāsu gammu.

• Cepure no „Mana godīgā dāma”, 1964., Cecil Beaton, Alice O’Reilly

Pēckara gados kino un mode turpināja darboties. Mediji bija apsēsti ar filmu zvaigžņu dzīvēm un izskatu, piemēram, Greisu Kelliju. Iespējams, ka spožākā modes ikona gan uz ekrāna, gan dzīvē bija Odrija Hepberna. Katra viņas filma likās kā jaunas tendences parādīšanās. Slavenākā bija Mazās melnās vakarkleitas parādīšanās filmā „Brokastis pie Tifānijas” (1961.).

Hepbernas ekstravagantā, kārdinošā aina filmā „Mana godīgā lēdija” iepazīstināja ar pazīstamāko cepuri kinematogrāfiskajā vēsturē. To veidoja fotogrāfs un scenogrāfs Sesils Bītons (1904.—1980.) sadarbībā ar īru modisti Alisi O’Reiliju. Cepure bija žilbinoša Karaļa Edvarda VII bildes fantāzija — daļēji parodija, daļēji kā cildinājums. Tās dramatiskais melni baltais stils turpinājās monohromajā Askotas sabiedrībā, kuru iedvesmoja, pēc Bītona vārdiem, 1910. gada Askotas zirgu sacensības, kurās sabiedrības elite nēsāja sēru drēbes par godu nesenajai Edvarda VII nāvei.

Lai gan cepures nostaļģijai bija neliela ietekme uz galantērijas tendencēm, tās impulsi uz modi bija rosinoši. Tie dekādēm rosināja Žanu Polu Gotjē un Džonu Galliano uz ekstravagantām modes skatēm.

• Nokarenā berete, 1971., Kenzo Takada

1970-to gadu sākumā, kādu laiku mode pameta nopietnību un pievērsās jautrībai. Dizaineri atzīmēja jauneklību augstā līmenī, zogot no bērnu dienu garderobes sarafānus, maisveida mēteļus, vilnas zeķes un dažādās krāsas un ģeometriskās figūras. Kā pretstats nebeidzamajam Vjetnamas karam un internacionālajai terorisma modei, parādījās beretes košās krāsās.

Kenzo Takanas apģērbos 1971. gadā var vairāk nekā tikai sajust bērnudārza tematiku. Platformas kurpes, interesantas zeķubikses un pūkainie pamatkrāsu mēteļi ierosināja pieaugušajiem spēlēties kā bērniem un varbūt arī otrādi. Stila odziņa bija lielā berete, kas lika nēsātājām izskatīties tā, it kā viņas cenšas nesāt mammas cepures. Ieskaitot milzīgu spalvu, šī nokarenā cepure bija perfekta galvassega atvērtajām nēsātājām ikdienā.

Kenzo vēl joprojām bija savas izcilās karjeras sākumā, un viņš varēja atļauties vēl dažus bezrūpīgus momentus. Ja būtu jāatrod ideāla cepure, ar kuru lekāt pa peļķēm, tad šī būtu īstā.

• Karalienes sudraba jubilejas cepure, 1977., Frederick Fox

Lielbritānijas karaliene, iespējams, nav gluži modes ikona, taču viņas dažu dekāžu ilgā ietiepīgā šefība pār Lielbritānijas un valsts labāko cepuru un modes dizaineriem nesa pievilcīgas dividendes ne tikai dizaineriem personīgi un britu modei vispārīgi, bet arī efektīgajam, cēlajam stilam, ko karaliene bija izvēlējusies sev. Pasteļkrāsas var būt drosmīgas.

Cepures vienmēr bijušas karalienes stila vadmotīvs, kas palīdzēja viņai izcelties pūlī. No Simonas Mirmanes Tudor stila galvassegas, kura vilkta Velsas prinča Čārzla varas piešķiršanas ceremonijā (1969.) līdz Filipa Somervila violetajai kavalieres cepurei Skotu parlamenta ēkas atklāšanas ceremonijā 2004. gadā. Viņas cepurēm ir neparasta truluma un nepatiesuma iezīmes.

Austrālijas Frederiks Fokss bija vēl viens karalienes stila atbalsts. 1977.gadā viņš nodrošināja cepuri pirmajai svarīgākajai gadadienai — karalienes sudraba jubilejai. Tā bija maigi rozā cepure ar pievienotām nokarenām tulpēm, kas karājās uz kakla un kurai piemita Šaparelli rotaļība, kuru varēja savaldīt tikai absolūta skaistuma amatniecība.

• Cūkgaļas pīrāga cepure, 1979.

Šī dzīvīgā ielu stila, tā sauktā „cūkgaļas pīrāga” cepure ir pielīdzināma ielu šika hūtei. Tās galvenās atšķirības zīmes, protams, ir cūkgaļas pīrāga forma, kā arī tās plakanā augšpuse un šaurā, stīvā, nedaudz paceltā mala.

Kopš 19. gadsimta šī cepure ir vislabāk zināma ar asociācijām mūzikas industrijā. Ar to asociējas džezs un blūzs, un pat saksofonisti—hipsteri 20. gadsimta 50-tajos. Pēc tam 60-tajos kopā ar šikiem uzvalkiem un šaurām kaklasaitēm šīs cepures kļuva par atribūtu „rupjo puišu” deju zāles pasākumos. Cepures stils migrēja uz Londonas pusi no Karību salām, kur nodrošināja tai vietu starp skinhediem.

Kopš 70-tajiem gadiem cūkgaļas pīrāga formas cepure ir kļuvusi populāra ielu stila sastāvdaļa ar savu retro pieskaņu.

• Harisa tvīda kronis, 1987., Stīvens Džonss (Stephen Jones) priekš Vivienas Vestvudas (Vivienne Westwood)

Vivienas Vestvudas Harisa tvīda rudens/ziemas 1987. gada šovs nodrošināja vienu no atmiņās visvairāk paliekošajām modes skatēm modes vēsturē. Skatē varēja redzēt visrespektētāko Britu tekstilu — Harisas tvīdu. Tā bija iepazīstināšana ar Vestvudas korsetēm.

Tomēr modes skates lielākā zvaigzne bija nevis tieši Vestvudas darbs, bet Stīvena Džonsa (tajā laikā jau autoratīva modista) meistardarbs. Skates laikā Džonsa iecerētais Harisa tvīda kronis šķita pat nekaunīgs. Kopumā tā rotaļīgums bija apsveicams, nevis noniecināms. Ar kroņa spilgtajām, rotaļīgajām krāsām un mīksto vilnas formu bija tālu no Vestvudai tuvā panku stila.

Gan Džonss, gan Vestvuda specializējās britu stila formēšanā — vienlaicīgi tradicionālā un graujošā, ironiskā un maigā. Šis kronis prezentēja visu šī stila sajūtu.

• Nokarenā tīkla cepure, 1987., Marija Blaise (Maria Blaisse)

Attiecības starp cepuri un tās nēsātāju bieži ir statiskas. Tiklīdz tā ir uzlikta stingri uz galvas, pavilkta nedaudz uz pieres vai sasprausta ar cepurspraudēm, tā vairs nekustas no vietas. Ietekmīgā holandiešu dizainere Marija Blaise veido galvasrotas, kas parāda dinamiskākas attiecības starp objektu un ķermeni, t.i., starp cepuri un tās valkātāju. Viņas cepures ir iespējams sakārtot sev ērtākajā formā, pārņemot plūstošo un neskaidro telpas formu starp sevi un cepuri. Tā to skaidro dizaina vēsturniece Elizabete Vilsone. Saviem darbiem Marija Blaise izmanto pārsteidzošus un pat nepievilcīgus materiālus, kā, piemēram, gumiju un putas. Tomēr tā spēj izveidot no tā apslēpto kinētismu un skaistumu.

1987. gadā japāņu dizaineris Isejs Mijake uzaicināja Mariju izveidot cepures viņa 1988. gada pavasara/vasaras kolekcijai Tokijā un Parīzē, kur galvenais tērps bija spocīgi nebalinātā linu kleita. Daļa no Blaises atbildes bija viegla, nokarena platmale veidota no ananāsu šķiedras materiāla. No šī plānā materiāla Blaise radīja cepuri, kas bija trausla, moderna skaistuma iemiesojums un perfekti papildināja Mijakes kolekciju, kā arī piedāvāja jaunas iespējas pašai cepurei būt par interaktīvu apģērba gabalu.

• Cepure Diānai, Velsas princesei, 1987., Filips Somervils (Philip Somerville)

Jaunzēlandē dzimušais modists Filips Somervils trīs dekādes ir bijis viens no pionieriem pasaules cepuru radīšanas industrijā. Viņa spilgtie, bet vienkāršie dizaini okupē klasisko vidusslāņa Eiropas modistu tradīciju, kur klienti ir stila ikonu slavenības. Kopš 1995. gada viņš ir bijis karaliskās pilnvaras īpašnieks un Britu Karalistes modists. Taču Somervils bija saistīts tieši ar Princesi Diānu, kurai viņš veidoja cepures regulāri pēc tam, kad atvēra salonu Londonā uz Bonda ielas 1987. gadā. Tā gada rudenī Diāna uzvilka viņa radīto cepuri, kas tika izveidots Berlīnes vizītei. Tā akcentējošais dubultkronis un spilgti kontrastējošās krāsas izcēla to starp citām vairāk atturīgajām galvas rotām, ko princese bija demonstrējusi. Savā ziņā tas bija kā paziņojums viņas neatkarībai.

No mūsu perspektīvas šī cepure varētu šķist zākājama tās 80-to gadu pārlieku izteiksmīgo stila dēļ. Tomēr tajā laikā cepures skaidrā ģeometrija un spēcīgās krāsas bija kā svaiga gaisa malks.

• Bīnijs, 1990.

Arhetipiskā galvassega, kas iezīmēja 1990-to gadu grunge stilu un tā laika mūziku. Bīnijs bija kā pretinde visām modes cepurēm. Šī, abu dzimumu nēsājamā un ļoti vienkāršā, lielizmēra cepure kļuva par kontrkultūras kroni X paaudzei (dzimuši no 1960-tajiem līdz 1980-tajiem). Cepure ir kā „humpalu” ētikas iemiesojums. Grunge stila drēbes, tāpat kā mūzika bija saistīta ar mierīgu dzīves uztveri un rūpēm par patiesi svarīgākajām lietām. Bīnijs bija vienkārša cepure, ko nēsāt ikdienā, taču, iespējams, tā arī nosedza netīrus matus. Galu galā Kurts Kobeins bija „pārāk slinks, lai mazgātu matus”, kā izteicās žurnālists Čārlzs R.Kross.

Gadu gaitā pieticīgais bīnijs ir kļuvis par svarīgu stila aksesuāru. Vēl joprojām jauneklīgs, slinks, tomēr modes industrijā stabili nostiprinājies — tāds ir bīnijs.

• Platmalu sombrero cepure no „Četras kāzas un vienas bēres”, 1994., (Lindy Hemmming)

Endija Makdovela nevarēja kļūdīties, lai uzvarētu Hjū Granta sirdi šajā platmalu cepurē, kas tika demonstrēta 1994. gada britu romantiskajā komēdijā „Četras kāzas un vienas bēres”. Drosmīgi vienkāršā pusnakts melnā vasaras sombrero cepure kompensēja, kā daži teiktu, slikto aktierspēli, ko demonstrēja cepures nēsātāja.

20. gadsimta beigās cepures pamazām zaudēja nozīmi ikdienā un filmās. Tas bija tikai pamatoti, ka savu dramatisko atgriešanos cepures veica divos gadījumos: kāzās un bērēs, notikumos, kur cepures turpināja nēsāt. Īpaši kāzās tiek demonstrēti aksesuāri, kas parasti klasiskā stila piekritējam ļauj izpausties neparastā un baudāmā veidā. Savukārt, bēru cepures ir atturīgā stilā, parasti melnā krāsā. Šīs cepures nereti ir ar nelielu plīvuru priekšpusē, tā turpinot tradīciju ar galvas piesegšanu baznīcā.

Kostīmu dizainere šajā filmā bija Lindija Heminga.

• Spalvām klātā cepure Isabellai Blovai, 1996., Filips Treasijs (Philip Treacy)

Īru modists Filips Treasijs ir teicis par cepurēm: „Visiem ir galva, tāpēc katram ir iespēja nēsāt cepuri un justies tajā labi. Cilvēki jūtas labāk nēsājot cepures.” Treasijs nereti tiek uzskatīts par glamūra radītāju un avangardistu, bet viņš arī veido nēsājamas cepures, kas tiek pārdotas augstas klases veikalos.

Īpaši jāatzīmē Treasija sadarbību ar labu draugu Isabellu Blovu, ietekmīgo Anglijas žurnāla redaktori. Blovai viņš izveidoja vairākas pārsteidzošas, pat sirreālas, galvas rotas. Tas savā ziņā atdzīvināja grandiozās 18. gadsimta tradīcijas modistu industrijā. Viena no cepurēm pat ieņēma burājoša kuģa formu, tās neprātīgais izmērs apturēja Blovu pie durvīm un bija jādomā, kā ieiet ar šo iespaidīgā izmēra galvas rotu.

Spalvām klātā cepure, ko viņš izgatavoja Isabellai, pārstāv nedaudz retorisku stilu . Žiletes asās spalvas un gandrīz matemātiskā precizitāte, kas liek spalvai tik precīzi stiepties gar Isabellas seju un slieties augšup kā vilnim. Tas ir kā spilgts paziņojums visam, kas pievērš mūsu uzmanību, tomēr arī ātri to novērš. Treasijs reti ir kluss. Labi pārdomāta drāma ir atslēga uz viņa mākslu.