Izstāde jeb ekspozīcija (no latīņu valodas: expositio - izklāsts) ir publiski vai privāti rīkota prezentācija un konkrētu priekšmetu izrādīšana. Parasti izstādes tiek rīkotas muzejos, galerijās vai izstāžu hallēs. Izstādes var būt mākslas izstādes lielās vai mazās mākslas galerijās, izglītojošas izstādes zinātnes vai vēstures muzejos, vai komerciālas izstādes kā gadatirgi.

Izstāžu iekārtošanas dizainā vērojamas dažas lielas tendences. Pirmsākumos izstādīt darbus un iekārtot izstādes, tika ļauts tikai bagātiem, elites izglītotiem cilvēkiem, tomēr laikam ejot, robežas tika nojauktas, dodot iespēju visiem sabiedrības līmeņiem.

Inovatīvs izstāžu iekārtošanas dizains Eiropā un ASV, nostiprinājās no 1920. gada līdz 1960. gadam, 1950. gados tika veikti visaktīvākie eksperimenti. Frederiks Kieslers (Frederic Kiesler), Lilī Reiča (Lilly Reich), Els Lisitskijs (El Lissitzky), Džuzepe Teragni (Giuseppe Terragni), bija daži no māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem, kuri uzskatīja, ka izstāžu iekārtošanas dizains ir svarīgs, dažos aspektos vissvarīgākais, mākslas darba eksponēšanā.

Izstāžu iekārtošanas dizainā bija svarīgas, tā laika periodā pieejamās tehnoloģiju inovācijas, plašsaziņas līdzekļi un skatītāju interaktivitāte.

Eiropā 1920., 1930. gados, kā viena no dominējošām izstāžu iekārtošanas formām kļūst instalācija. Tajā pašā laika posmā pamati tiek likti plašsaziņas līdzekļu attīstībai. Mākslinieki rīko publiskas izstādes, pārsteidzot un intriģējot skatītājus ar instalāciju dizainu, izmantojot radošus tehniskos un vizuālos paņēmienus.

Uzsvars tiek likts jaunai projektēšanas pieejai, apvienojot funkcionalitāti ar estētiku.

Izstāžu iekārtojuma dizains ir attīstījies kā jauna disciplīna, tas parādās plašsaziņas līdzekļu virsotnēs. Plaši tiek lietoti vizuālās komunikācijas līdzekļi – grafiskā valoda, skaņa, attēls kā simbols, glezna un fotogrāfija, krāsa, gaisma, kustība, filmas, shēmas un diagrammas.

Instalācija ir jauna ekspozīcijas formas valoda un ideoloģijas struktūra.

Instalācija (no angļu valodas installation nozīmē "iekārtot", "montēt"). Instalācija ir telpiska kompozīcija, kas radīta no dažādiem elementiem. Formāli tā var būt ļoti vienkārša un arī ļoti sarežģīta.

Instalāciju var radīt no gandrīz jebkura veida materiāla, tostarp dabas vai cilvēka radīta. Tiek izmantotas arī gleznas un skulptūras, kā arī iesaistīta multivide, piemēram, video, foto, kino, audio.

Instalācijas tiek veidotas ne tikai iekštelpu ekspozīcijām, bet arī, lai eksponētu tās publiskajā ārtelpā. Bieži vien instalācijas nav iespējams transportēt, tās ir izgatavotas īpaši konkrētai telpai vai videi.

Instalācijās tiek izmantotas gaismas un tās radītie efekti, kā arī moderno tehnoloģiju sasniegumi - video un audio ieraksti, internets, tiek radīta virtuāla realitāte.

1915. gadā franču mākslinieks Marsels Dišāns (Marcel Duchamp 1887. – 1968.), radīja terminu ready – made, ar kuru viņš apzīmēja ikdienišķu priekšmetu, kam piešķir mākslas darba statusu. Dišāns uzsvēra, ka svarīgi ir izvēlēties priekšmetu, kurš cilvēkus absolūti neinteresē, uz kuru nav nedz patīkami, nedz nepatīkami skatīties.

Pirmais Dišāna ready-made bija solam piestiprināts velosipēda ritenis "Velosipēda ritenis", 1913. gads. Slavenākais viņa darbs ir "Strūklaka", 1917. gads — keramikas pisuārs, kas apgriezts ačgārni un parakstīts ar pseidonīmu R. Mutt.

Dišāns eksperimentējis arī ar svešiem mākslas darbiem, piemēram, piezīmējot "Monas Lizas" reprodukcijai ūsas un ķīļbārdiņu.

• Marsels Dišāns (Marcel Duchamp). Velosipēda ritenis. 1913
• Marsels Dišāns (Marcel Duchamp). Strūklaka. 1917

1924. gadā Austrijas arhitekts, dizainers Frederiks Kieslers (Frederic Kiesler 1890. – 1965.), radīja jaunu instalācijas metodi izstāžu iekārtošanai. Tika radīta brīvi stāvoša moduļveida konstrukcija, kuru Kieslers nosauc par „Leger and Trager” vai saīsinājumā L un T sistēmu. Tā sastāv no L un T veida savā starpā savienotām horizontālām vai vertikālām sijām, kurās ievietoti taisnstūra veida paneļi, uz kuriem eksponē darbus.

• L un T moduļu sistēma. Vīne. 1924
• Instalācija. Skatuves telpa. Vīne. 1924
• Instalācija. Pilsēta telpā. Parīze. 1925

www.kiesler.org

1920. gadā trīs progresīvi un ietekmīgi mākslas mecenāti Lilija Blisa (Lillie P. Bliss 1864. – 1931.), Kornēlius J. Salivans (Cornelius J. Sullivan 1870. - 1932.) un Džons D. Rokfellers Jr. (John D. Rockefeller Jr. 1839. -1937.), nolēma mest izaicinājumu konservatīvajai politikai mākslas muzejos, dibinot institūciju, kas atbalstītu un popularizētu moderno mākslu. Laika gaitā pievienojas Pauls Sačs (Paul Sachs 1878. – 1965.) un citi modernās mākslas atbalstītāji.

1929. gadā tiek dibināts Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMa). Par pirmo muzeja direktoru ieceļ 27 gadus veco Alfrēdu Bāru (Alfred Barr 1902. - 1981.), kurš bija iemantojis profesionāla modernās mākslas lietpratēja slavu.

Alfrēds Bārs izstrādā MoMa darbības koncepciju, kurā ekspozīcijas tiek sadalītas pa nodaļām. Pirmo reizi tiek radītas arhitektūras un dizaina, kino un fotogrāfijas nodaļas.

Iespējams, svarīgākais elements no MoMa atstātā mantojuma ir arī pats vienkāršākais. Alfrēds Bārs ir pamatlicējs, mākslas darbu eksponēšanas principam, izstādot tos vienu no otra ar lieliem intervāliem. Darbi tika atdalīti ar lieliem tukšiem laukumiem. Ierastā prakse izvietot gleznas augstu uz sienām vienu aiz otras, tika aizstāta ar eksponātu novietošanu acu augstumā. Par sienu pamata toni kļuva nemainīgi neitrāls krāsojums (balts). Izstāžu halle projektēta pēc Bauhaus principiem, ieviešot interjerā minimālisma virziena iezīmes.

• Pirmā ekspozīcija: Sezāns (Cézanne). Gogēns (Gauguin). Serā (Seurat). Van Gogs (van Gogh). 1929
• MoMa ēkas fasāde. 1939
• Pikaso izstāde. 1939
• Pikaso izstāde. 1984

www.moma.org

1960. gadā izstāžu iekārtošanā notiek jauna revolūcija. Interaktīva ekspozīcija ir instalāciju mākslas apakš kategorija. Interaktīvajā ekspozīcijā bieži tiek iesaistīta auditorija, tā ir kā mākslas darba sastāvdaļa.

Pastāv vairāki interaktīvās ekspozīcijas veidi, ko rada mākslinieki, piemēram, ekspozīcijā lietojot digitālas iekārtas, tīmekļa iekārtas, elektroniskas iekārtas, mobilas bāzes iekārtas u.c.

1969. gadā Sanfrancisko, Frenks Openheimers (Frank Oppenheimer 1912. – 1985.) izveido Exploratorium – aizraujoša, izzinoša mācību laboratorija (halle) ar interaktīvām ekspozīcijām, kas rosina apmeklētāju uz savādāku mācīšanās veidu.

Frenks Openheimers strādā kopā ar māksliniekiem, pedagogiem, viņu mērķis bija izstrādāt un uzturēt Expolatorium ekspozīcijas, un palīdzēt apmeklētājiem tās lietot.

• Frenks Openheimers (Frank Oppenheimer). Exploratorium izstāžu zāle. 1970
• Exploratorium izstāžu zāle. 1970
• Exploratorium izstāžu zāles interaktīvie eksponāti. 1977

www.exploratorium.edu/about/history/frank

Žorža Pompidu (Centre Georges - Pompidou) kultūras un mākslas centra ēka ir viens no 20. gadsimta racionālisma paraugiem arhitektūrā. 1970. gadā tiek izsludināts internacionāls arhitektu konkurss par iespēju būvēt modernās mākslas muzeju Parīzē. Uzvarētāju projekts bija novatorisks, jo visas komunikācijas tika paredzētas izvietot ēkas ārpusē, gar fasādi, lai iegūtu maksimāli daudz telpas izstāžu zālēm. Projekta autori - itāļu arhitekts Renco Piano (Renzo Piano 1937.) un angļu arhitekts Ričards Rodžers (Richard Rogers 1933.).

Būvniecība tiek uzsākta 1971. gadā, tā ilgst sešus gadus.

1977. gadā Pompidu centrs tiek atvērts apmeklētājiem.

Pompidu centra plašie, nedalītie stāvu plānojumi, kā arī iekšējo nesošo sienu neesamība dod iespēju katru ekspozīciju iekārot atbilstoši budžetam un izstādes konceptam.

Ēkas celtniecībā tika izmantoti ap 15 000 tonnas tērauda. 11 000 kvadrātmetru no sienu kopējās platības aizņem stikls. Katram ēkas elementam ir sava krāsa, piemēram, ūdens caurules ir zaļas, ventilācijas caurules zilas, elektrības vadi dzelteni, lifti sarkani, bet armatūra balta. Visas ēkas komunikācijas atrodas ēkas ārpusē. Tāpat ārpusē novietoti arī lifti un elevatori.

Pēc divdesmit gadu ilgas darbības, Pompidu centram tiek veikti renovācijas darbi, lai izveidotu papildus telpas skatuves mākslas prezentēšanai. Ēkas renovācija notiek divu gadu laikā no 1997. - 1999. gadam.

2000. gada 1. janvārī, Pompidu centrs atsāk savu darbību ar lieliem panākumiem, uzņemot vidēji 16 000 apmeklētāju dienā.

• Pompidu centra fasāde. 1976
• Skats no Pompidu centra 5. stāva loga. 1976
• Pompidu centra fasāde pēc renovācijas. 2000
• Pompidu centra interjers pēc renovācijas. 2000