Ievads

Animācija visos laikos ir bijusi viens no populārākajiem un interesantākajiem mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, jo tā sniedz neierobežotas iespējas attēlot mākslinieka idejas. Animācijā var notikt viss, arī tas, kas nav iespējams reālajā dzīvē – var iekustināt neiekustināmo, var radīt neesošo, var iztēloties neieraugāmo, neatkarīgi no tā, kādu animācijas tehniku autors pielieto savu mērķu radīšanai. Ir bezgalīgi daudz grafisko un stilistisko paņēmienu, kā radīt animāciju – un tieši tas to padara tik saistošu.

Līdzīgi kā gleznošanā un zīmēšanā, arī animācijā mēs varam attēlot visu, ko vien mūsu iztēle rada. Tomēr, gleznojot vai zīmējot, mēs varam strādāt tikai ar nekustīgu attēlu, bet animācija sniedz mums tās vērtīgāko īpašību – kustības attēlojumu.

Pretēji izplatītam stereotipam, animācijas māksla neaprobežojas tikai ar bērnu auditorijai domātiem darbiem. Gluži pretēji – daudzi gan sižetiski, gan mākslinieciski augstvērtīgākie animācijas darbi ir radīti tieši pieaugušo auditorijai, jo tie prasa sarežģītāku un padziļinātāku pasaules uztveri, kāda bērniem bieži vien vēl nepiemīt. Šajā materiālā mēs ieskatīsimies abos šajos virzienus, taču apzināti tos nenodalot.

Savā ziņā, arī senos alu apgleznojumus var uzskatīt par pirmatnēju animāciju –mēģinājumu parādīt kustību un notikumus. Tomēr klasiskā mūsdienu izpratnē animācijas vēsture nav gara – šobrīd tās mūžs ir tikai nedaudz vairāk kā gadsimtu ilgs. Šī gadsimta laikā tā ir nemitīgi attīstījusies un ir radušies jauni paņēmieni un iespējas; mēs varam tikai iztēloties, kas vēl no šī mākslas veida ir gaidāms nākotnē. Nākotnē nevaram ieskatīties, taču varam pakavēties vēsturē. Turpmākajās nodaļās tiek sniegta iespēja iepazīt un izprast nozīmīgākos animācijas vēsturiskos posmus un autorus.