Tradicionālā jeb klasiskā animācija

no 70. gadiem līdz mūsdienām.

 

 

Kā tika stāstīts iepriekšējās nodaļās– sākot no 20.gs. 70. gadiem vadošo lomu komerciālajā animācijā sāka spēlēt tieši animācijas seriāli. Tomēr tas nenozīmē, ka klasiskās animācijas īsfilmas vai pilnmetrāžas filmas galēji zaudēja savu vērtību. Gan komerciālajā, gan nekomerciālajā animācijā visā pasaulē vienmēr ir tapušas ļoti labas īsfilmas un pilnmetrāžas filmas. Dažādi animācijas un kino festivāli vienmēr ir bijuši bagāti ar jaunākajiem animatoru veikumiem. Ir ļoti grūti kategorizēt un uzskaitīt nozīmīgākās animācijas, jo tās ir tik daudz un dažādas. Vislielāko stilistikas un grafiskā noformējuma dažādību vienmēr var ieraudzīt tieši nekomerciālās animācijas pasaulē– tur, kur animācija, pirmkārt, tiek veidota idejas, eksperimentu un aicinājuma dēļ, nevis, lai ar to nopelnītu. Ja komerciālo animāciju var salīdzināt ar dizainu, kuram vienmēr ir jābūt pareizam, funkcionālam un komerciāli izdevīgam, tad nekomerciālā animācija ir kā tīra māksla – tai nav robežu, tā nav ietērpta klišejās un racionālos rāmjos. Tajā autoram starp prioritātēm nav tādas komerciālas vērtības, kā piemēram, kvalitāte, atbilstība modei vai asprātība. Liela daļa šo animāciju  paliek plašam auditorijas lokam neatklātas, tomēr starp tām ir arī daudzas, kuras, neskatoties uz izteikto rokraksta savdabību, ir ieguvušas nedalītu pasaules slavu. Pēc daudzu kritiķu domām, kā vienas no labākajām jebkad radītajām animācijām ir abas zināmākās 1941. gadā dzimušā krievu mākslinieka Jurija Noršteina (Yuriy Norshteyn) emocionālās animācijas īsfilmas - “Ezītis Miglā'' (“Hedgehog in the Fog”, 1975. gads) un “Pasaka par Pasaku” (“Tale of Tales”, 1979.gads).

 

 Jurijs Noršteins

 

Grūti pasaulē atrast otru tādu mākslinieku, kurš savas animācijas rada ar tādu pašatdevi kā Noršteins. Kopā ar savu sievu, mākslinieci, Frančesku Jarbusovu viņš pie katras no šīm animācijām ir strādājis daudzus gadus. No 1981. gada viņš strādā pie savas “jaunākās” animācijas “Mētelis” (“The Overcoat”), bet vēl joprojām to nav pabeidzis. Jurijs ir izkopis savu īpašo autortehniku, kurā viņš lieto vairākas paralēli novietotas stikla plāksnes, tādējādi kadrā radot lielu dziļumu un trīsdimensionālu efektu. Šīs stikla konstrukcijas biezums ir līdz pat vienam metram, un, kustinot apgleznotās stikla plāksnes uz augšu vai leju, viņš panāk ārkārtīgi izteiksmīgu dziļuma efektu. Noršteins animatoru vidē pazīstams kā savdabīga un noslēgta personība, kurš netiecas uz slavu vai panākumiem– viņš vienkārši klusām dara to, kas viņam patīk. Viņš ļoti reti sniedz intervijas un piedalās publiskos pasākumos vai balvu pasniegšanās.

 

​Kadrs no Jurija Noršteina animācijas īsfilmas “Ezītis Miglā”, 1975skatīties šeitKadrs no Jurija Noršteina animācijas īsfilmas “Pasaka par Pasaku”, 1979skatīties šeit

 

1941. gads bija ievērības cienīgs ne tikai tāpēc, ka tad piedzima Jurijs Noršteins, bet arī vēl viens pasaulē ļoti labi zināms režisors un animators – Haijao Mijazaki (Hayao Miyazaki). Haijao ir japāņu mākslinieks un ierindojams starp svarīgākajiem cilvēkiem animācijas pasaulē. Viņa tradicionālā tehnikā izpildītās animācijas ir slavenas ar savu filozofisko stāsta dziļumu un izteiksmīgo zīmējumu.

 

​

Haijao Maijazaki

 

Vislielāko atzinību un godalgas dažādos festivālos ir ieguvušas tādas Maijazaki animācijas kā “Kaze no tani no Naushika” (1984.gads), “Mans kaimiņš Totoro” (“May neighbor Totoro”, 1988.gads), “Gariem Līdzi” (“Spirited away”, 2001.gads), “Gaudoņas kustīgā pils” (“Howl's moving castle”, 2004.gads) un citas. Atšķirībā, piemēram, no “nesteidzīgā” Jurija Noršteina, šis japāņu mākslinieks savā līdzšinējā mūžā jau ir režisējis, animējis un producējis vairākus desmitus animācijas filmu, no kurām daudzas ir pilnmetrāžas garuma.

 

Kadrs no Haijao Maijazaki  animācijas “Mans kaimiņš Totoro”, 1988skatīties šeitJKadrs no brāļu Kveju animācijas “Krokodilu iela” (“Street of crocodiles”), 1986skatīties šeita Maijazaki animācijas, kaut arī gana dziļdomīgas un dažādi interpretējamas, ir saistošas plašai- arī bērnu un jauniešu auditorijai, tad, piemēram, franču režisora un rakstnieka Renē Laluksa (René Laloux, 1929-2004) animācijas ir paredzētas specifiskai auditorijai. Renē darbi ieņem īpašu vietu Eiropas animācijas vēsturē un izceļas ar izteikti psihodēlisku, tēlainu un futūristisku raksturu. Vislielākos laurus ir plūkusi viņa 1973. gadā veidotā pilnmetrāžas animācijas filma “Fantastiskā Planēta” (“Fantastic Planet”), ar kuru iegūta Kannu kino festivāla balva labākās animācijas         kategorijā. Psihodēlijas žanrs animācijas pasaulē vienmēr ir bijis plaši pārstāvēts, īpaši Eiropā. Kas vēl sniedz māksliniekam lielākas iespējas izpaust savu subjektīvo pasauli un filozofiju, ja ne animācija. Varbūt psihodēlija nav gluži tas žanrs, ko mēs bieži redzēsim kino teātros vai televīzijā, taču dažādos animācijas un kino festivālos šāda žanra darbu nekad netrūks. Šai sakarā ir jāpiemin, piemēram, godalgoto angļu dvīņu brāļu Kveju (Stephen and Timothy Quay, dz. 1947. gadā) darbi. Brāļi savās animācijās bieži eksperimentē ar dažādu klasisko animācijas tehniku savienošanu, lietojot gan lelles, gan fragmentus no video.

 

​skatīties šeitKadrs no animācijas filmas “Fantastiskā Planēta”, 1973

Kadrs no animācijas“Karalis Lauva”, 1994skatīties šeitVēlreiz pievēršoties populārākiem animācijas stiliem un lēnām jau tuvojoties mūsdienām, nedrīkst nepieminēt vairākas ļoti populāras un komerciāli veiksmīgas 90. gadu tradicionālā veida animācijas, kas ir radītas Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā pirmā minama 1994.gadā izveidotā pilnmetrāžas animācijas filma “Karalis Lauva” (“The Lion King”), kas ir viena no pasaules visu laiku populārākajām animācijas pilnmetrāžas filmām, ieguvusi vairākus “Oskarus” un citas godalgas.

 

Kadrs no animācijas “Murgs pirms Ziemassvētkiem”, 1944skatīties šeitTāpat arī ir jāatzīmē gadu iepriekš- 1993. gadā-  radītā pilnmetrāžas leļļu (stop-motion) animācija “Murgs pirms Ziemassvētkiem” (“Nightmare before Christmas”), kas tiek uzskatīts par vienu no labākajiem stop-motion animācijas paraugiem.

 

Kaut arī nevar noliegt, ka 3D datoranimācija jau vismaz 10 gadus ir ieguvusi vadošo lomu populārajā animācijā, tomēr arī tradicionālie animācijas paņēmieni ir aktuāli vēl mūsdienās – gan zīmētajā, gan leļļu animācijā. Var nosaukt neskaitāmus piemērus, kā, piemēram, salīdzinoši nesen lielus panākumus ieguvusī tradicionālā tehnikā zīmētā franču animācijas pilnmetrāžas filma “Persepolis”, savukārt, amerikāņu leļļu animācija “Fantastic Mr. Fox” plūca laurus kā pēdējo gadu labākā leļļu animācijas filma.

 

​Kadrs no animācijas īsfilmas “Persepolis”, 2007skatīties šeit Kadrs no animācijas“Fantastic Mr. Fox”, 2009skatīties šeit