Laika gaitā kustīgā attēla raksturlielumi ir nemitīgi mainījušies un attīstījušies – gan attēla formātā, gan izšķirtspējā, gan krāsās un kvalitātē.

 

Visvieglāk izsekot attēla formāta izmaiņām ir, ja analizē televīzijas attēla attīstību. Līdz pat 21. gadsimta sākumam visaktuālākais bija attēls proporcijās 4:3. Tomēr 21. gadsimta sākumā aizvien populārāks kļuva formāts 16:9, un mūsdienās vecais 4:3 standarts vairs praktiski netiek lietots. To mēs spilgti varam novērot arī animācijas filmu vēsturē – 20. gadsimta animācijas visbiežāk tika veidotas attēla proporcijās 4:3, bet pēdējā desmitgadē tās gandrīz vienmēr ir 16:9. Tas pats attiecas arī uz spēlfilmām un cita veida video darbiem.

 

​16:9 kadra formāta piemērs no 2007. gada animācijas “Persepolis”. 4:3 kadra formāta piemērs no 1947. gada animācijas “Toms un Džerijs”.

 

Šīs izmaiņas var izskaidrot gan ar tehnoloģiskiem apsvērumiem (garenāka formāta ekrānus ir tehnoloģiski vieglāk izgatavot), gan kompozicionālām vērtībām (4:3 formāts ir nepateicīgāks kompozicionāli veiksmīgiem attēla risinājumiem nekā formāts 16:9, jo ir ļoti tuvs kvadrātam), gan arī cilvēka redzes uztveres īpatnībām (attēla uztvere horizontālā līmenī ir daudz plašāka, nekā vertikālā).

 

Otrs lielums, ar kuru var raksturot kustīgā attēla kvalitāti, ir izšķirtspēja. Mūsdienu attēla izšķirtspēju mēra pikseļos. Piemēram, ja tiek rakstīts “640x480 pikseļi”, tad

​

tas nozīmē, ka attēlā ir 640 vertikālas un 480 horizontālas rindas ar pikseļiem. Ir svarīgi gan tas, kādā izšķirtspējā ir filmas materiāls, gan, protams, arī tas, kāda ir filmas demonstrācijas ekrāna izšķirtspēja – šiem abiem lielumiem ir vēlams būt saskaņotiem, lai nav, piemēram, tā, ka filma ir izveidota ļoti augstā izšķirtspējā, bet ekrāns diemžēl šo kvalitāti nav spējīgs parādīt.

Pikselis ir attēla vismazākais elements - viens un atsevišķs krāsas punkts ekrānā, kas kopā ar pārējiem attēla pikseļiem rada ilūziju par viendabīgu attēlu. Pikseļu daudzumu attēlā apzīmē ar dažādām burtu apzīmējumu kombinācijām. Populārākās kustīgā attēla izšķirtspējas mūsdienās ir šādas:

 

• QVGA – 320x240 pikseļi (formāts 4:3)

• VGA - 640x480 pikseļi (formāts 4:3)

• NTSC – 720x540 pikseļi (formāts 4:3)

• PAL – 768x576 pikseļi (formāts 4:3)

• SVGA – 800x600 pikseļi (formāts 4:3)

• HD 720 – 1280x720 pikseļi (formāts 16:9)

• HD 1080 – 1920x1080 pikseļi (formāts 16:9)

• 4K – 4096x2160 pikseļi (formāts 16:9)

 

​

 

Augšpusē redzamajā tabulā uzskatāmi redzams, cik strauji pēdējās desmitgadēs ir attīstījusies video izšķirtspēja, jo, piemēram, HD izšķirtspējas standarts televizoros tika ieviests tikai 2005. gadā. 4K izšķirtspēja gan ir radīta salīdzinoši pavisam nesen, un vēl nav pilnībā iegājusi globālajā tehnoloģiju apritē. No šīm 8 izšķirtspējām šobrīd visaktuālākās ir abas divas HD izšķirtspējas (HD – angliski “high definition”, jeb latviski “augsta izšķirstpēja” ). Mūsdienās lielākā daļa no animācijām tiek radītas tieši kādā no šīm divām attēla izšķirtspējām, un šī brīža standartiem tā ir pilnībā atbilstoša kvalitāte.

 

Runājot par animācijas attēla kvalitātēm, ir jāatgādina, ka būtisks animācijas filmas (un jebkura video darba) raksturlielums ir tā attēlu skaits sekundē (frames per second, FPS). Šo animācijas filmas svarīgo aspektu mēs jau apskatījām sadaļā “Animācijas tehniskie paņēmieni: klasiskā animācija” .

 

Viens no digitālā kustīgā attēla raksturlielumiem ir arī tā kvalitāte, ko mēra ar bitiem sekundē (bps). Šis lielums nosaka, cik kvalitatīvi tiek parādītas krāsas un attēla nianses. Tomēr šie lielumi arī ir atkarīgi no tā, kāda animācijas tehnika ir izmantota,  kāda aparatūra ir lietota, un cik daudz ir samazināta orģinālmateriāla kvalitāte animācijas filmas pēcapstrādē datorā.

 

Digitālajam video attēlam un skaņai ir ļoti daudz un dažādi failu kompresijas un kodeksu veidi – MP4, AVI, MPEG, FLV, H.264 un citi. Digitālā video darba kompresiju lieto, lai video fails būtu ērti ievietojams dažādos datu nesējos un lai demonstrācijas iekārtas to spētu atskaņot. Nekompresēts (oriģinālā lieluma) video fails aizņem ļoti daudz vietas uz datu nesēja, turklāt bieži rodas problēmas ar tā atskaņošanu, jo tas prasa lielus jaudas resursus. Video faila izmēru uz datu nesēja ir iespējams būtiski samazināt (piemēram, no 4Gb uz 400 Mb, praktiski nezaudējot attēla kvalitāti), lietojot dažādas video apstrādes programmas (Adobe Premiere, Adobe Media Encoder, Sony Vegas, Apple Final Cut un daudzas citas). Kompresijas lietojums ir atkarīgs gan no izvēlētās programmatūras, gan no paredzētā demonstrācijas veida: uz projektora, datora, monitora vai televizora. Nepieciešamais video faila veids ir jāizvēlas atbilstoši demonstrācijas iekārtas tehnoloģiskajām iespējām, jo dažādām iekārtām ir dažādas atskaņošanas iespējas un jauda. Piemēram, ja animācija (vai jebkurš cits video mākslas darbs) tiek iesniegts kādam filmu festivālam vai konkursam, tad no šo iestāžu puses vienmēr tiek doti konkrēti norādījumi, kādā kvalitātē un faila kompresijas veidā darbs ir jāiesniedz (piemēram MP4 fails ar H.264 kodeksu un HD 720 izšķirtspēju). Līdzīgā veidā savas vēlamās prasības izvirza arī televīzijas vai interneta vietnes.