Klasiskā animācija

Klasiskā animācija, jeb, kā tā bieži arī tiek dēvēta – tradicionālā animācija, ir animācijas tehniskais paņēmiens, kas tika pielietots visu 20. gadsimtu un lielā mērā tiek lietots vēl šodien. Atšķirība starp 20. un 21. gadsimtu ir tā, ka šajā gadsimtā kadru apstrādē visbiežāk tiek pielietots dators. Šī tradicionālā animācijas tehnika ir vislaikietilpīgākā no animācijas tehnikām un prasa no animatora vislielāko pacietību. Taču pretī tā sniedz visplašākās iespējas attēlot jebko, ko mākslinieks vēlas.

Klasiskās animācijas pamatā ir zīmējums. Zīmējums var būt radīts ar tušu, ar krāsu, ar zīmuli vai jebkādā citā tehnikā. Mūsdienās zīmējums pat bieži tiek veidots uzreiz datorā, lietojot digitālo planšeti. Katrs animācijas kadrs ir atsevišķs zīmējums. Tas nozīmē, ja mēs gribam izveidot, piemēram, 3 minūtes garu animācijas īsfilmu ar 12 kadriem sekundē, tad kopā mums būs jāuzzīmē 3x60x12=2060 atsevišķi zīmējumi. Zīmējumi parasti tiek zīmēti uz “gaismas galda”, lietojot baltu, puscaurspīdīgu papīru. Katrs nākamais zīmējums tiek likts virsū iepriekšējam, lai animators varētu redzēt to, kā izmainās kadrs un kustība. Animatora “gaismas galds” ir slīps, caurspīdīgs galds, zem kura atrodas lampa, kas no apakšas izgaismo papīru – tādejādi tiek izgaismoti vairāki kadri reizē.

​  Animatora darbnīca. Priekšplānā redzama ierīce animācijas zīmējumu fotografēšanaiKlasisks animatora “gaismas galds”

​Dažādas iekārtas animācijas zīmējumu fotografēšanai, lietojot gan fotokameru, gan videokameru. Gaismas nodrošina vienmērīgu apgaismojumu

Šī tradicionālā animācijas tehnika prasa no mākslinieka ļoti labu kustības uztveri un izpratni. Piemēram, lai pareizi parādītu cilvēka gaitu, animatoram vispirms ir rūpīgi jāanalizē un jāpēta tas, kā cilvēks liek soļus, kura kāja kurā brīdī ir saliekta un tā tālāk. Mūsdienās to ir daudz vieglāk un ātrāk izdarīt nekā agrāk, jo jebkuras kustības video ierakstu var atrast interneta resursos. Tāpat arī bieži vien māksliniekam nākas ieskatīties grāmatās par fizikas likumiem, jo animācijā ir būtiski izprast kā darbojas, piemēram, gravitācija un ķermeņu savstarpējā fizika.

​Saprast kustību un fiziku, protams, ir svarīgi, lietojot jebkuru animācijas tehniku, taču šajā tradicionālajā tehnikā tas ir īpaši svarīgi. Protams, amatieru animācijā tas nav tik ļoti būtiski, un bieži vien šīs kustību un ātrumu nepareizības tikai piedod animācijai interesantu “kiču” un savdabīgu rokrakstu.Klasiskajā animācijā, tāpat kā jebkurā citā “kustīgajā attēlā”, var būt dažāds kadru skaits sekundē. Animācija var tikt izveidota lietojot, piemēram, tikai 8 kadrus sekundē, bet tādā veida kustība tiks parādīta ar pamanāmiem pārtraukumiem, t.i., kustība netiks parādīta plūstoši, kā tas būtu, lietojot, piemēram, 25 kadrus sekundē. Tiek pieņemts, ka minimālais kadru skaits sekundē, lai normāli parādītu kustību, ir 15. Lielā mērā optimālais kadru skaits sekundē ir atkarīgs no tā, kāda ir kustība – cik ātra, cik liela un tamlīdzīgi. Amatieru animācijas īsfilmās bieži lieto 12, 8 un pat 4 kadrus sekundē. Taču tik mazu kadru skaitu sekundē nevar lietot garākām (virs 10 minūtēm) īsfilmām, jo tas radīs nogurdinošu un nepatīkamu sajūtu. Protams, jo lielāks ir izvēlētais kadru skaits sekundē, jo vairāk būs jāzīmē.

Nedaudz pievēršoties cilvēka acs un smadzeņu darbībai – tiek uzskatīts, ka cilvēks sāk nepamanīt atsevišķus melnus kadrus, ja kadru skaits sekundē ir vismaz 50. Tātad, ja starp 49 normāliem kadriem, tiek ielikts viens savādāks – cilvēks to nepamanīs. Tomēr, šāds atskaņošanas ātrums netiek izmantots ne televīzijā, ne kinoteātros, tādēļ izplatītais mīts par “hipnotizējošajiem starpkadriem” nav patiesība.

Pirmajās desmitgadēs pēc kustīgā attēla rašanās (20. gadsimta sākums) kadru skaits bija ļoti atšķirīgs atkarībā no filmēšanas tehnikas un projektora ātruma. Vēl nebija vienotu standartu un kadru skaits sekundē variēja no 12 līdz 38. Visbiežāk tas bija 16 kadri sekundē. Bija atsevišķi izņēmumi, kad tika lietots ātrums pat 46 kadri sekundē (tāds bija,piemēram, Tomasa Edisona izgudrotajam kinetoskopam).

Vienots kino standarts tika ieviests laika posmā starp 1926. un 1930. gadu, kad kino industrija nosliecās par labu ātrumam ar 24 kadriem sekundē. Šis ātrums ir veiksmīgs kompromiss starp tehnoloģijām un cilvēka aci – pietiekami ātrs, lai cilvēks to uztvertu, kā reālu attēlu, un pietiekami lēns, lai nesarežģītu filmēšanas un atskaņošanas iekārtu darbību. Mūsdienās pastāv vairāki stendarti kadrus skaitam sekundē, taču pārsvarā tiek lietots kāds no šiem trijiem – 24, 25 vai 29.97.

​