Ilmārs Blumbergs bija ļoti daudzpusīgs latviešu mākslinieks – līdzās scenogrāfijai, ko mākslinieks studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš strādājis arī citos mākslas veidos, piemēram, glezniecībā, grafikā, performancē, video. Viņa radītā māksla vienmēr ir dziļdomīga, daudznozīmīga un formā precīza – svarīgais ir skaidri definēts un precīzi iekomponēts. Zīmējumus, gleznas vai instalācijas nereti papildina īsi komentāri, kas nevis nosauc vārdā, bet drīzāk paplašina redzamo. Ilmārs Blumbergs pats izteicies, ka galvenie tēli viņa darbos ir mīlestība, nāve un Dievs, galvenā ideja – saskaņas un miera meklējumi. Mākslinieka atbilde uz jautājumu par dzīves jēgu ir kalpošana. Viņa daiļrade sakņojas vispārcilvēcisku patiesību meklējumos, jautājumos par mūsu katra personīgās un sabiedrības kopējās esības jēgu.

Mākslas zinātniece Anita Vanaga raksta: “Mākslinieks koncentrējas uz personiski vissvarīgāko. Tenerifes zīmējumos ārējā telpa ir sarāvusies miniatūrā formātā, kustība palēninājusies. Ir izpletusies apziņas telpa. Tajā plaukst skaistuma instinkts, bauda uz detaļām, faktūru, toņiem. Tajā ir dabas iejūsma un pastāvīga trauksme, kas sakāpj līdz panikai un bailēm zaudēt modrību. Pēdējais brīdis izslēdz ceļa biedrus. Mākslinieks koncentrējas uz personiski vissvarīgāko. Tēli it kā ir tādi paši kā agrāk. Tikai vientuļi. Tiem vairs nebūs turpinājuma.”

Pats mākslinieks Blumbergs par šo darbu raksta lakoniski: “Dzīve bija brīnišķīga”.