Ella Mežule ir latviešu māksliniece, kura darbus veido galvenokārt glezniecības medijos, jaucot tos ar telpiskām instalācijām un ilustrāciju. Ella ir studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Māksliniece savos darbos aplūko mijiedarbības telpu – to plāno slāni, kas rodas starp vidi, cilvēka skatījumu uz to, vērotāja pieredzi un iesaistītajiem cilvēkiem, un kurā sajaucas objektīvais ar subjektīvo. Varētu teikt, ka Ella Mežule savā mākslā pievērš uzmanību tēlu “ādai”, šo “ādu” saskarei gan savā starpā, gan ar vidi un arī ar to nemateriālo substanci, ko raida skatītājs, vērojot to visu un piešķirot redzamajam jutīgumu un radot gan redzamas, gan tikai nojaušamas reakcijas. Māksliniece uzskata, ka katrs cilvēks ar savu skatiena enerģiju ietekmē apkārt esošo, un viņa to cenšas fiksēt savos mākslas darbos, liekot domāt par to, cik ļoti viss pasaulē ir savstarpēji saistīts.

Māksliniece savos darbos aplūko mijiedarbības telpu – to plāno slāni, kas rodas starp vidi, skatījumu uz to, vērotāja pieredzi un iesaistītajiem cilvēkiem un kurā sajaucas objektīvais ar subjektīvo. Vide pati par sevi ir neemocionāla – vienkārši tāda, kāda ir, savukārt cilvēka skatījums tai piešķir specifiskas īpašības. Mēs katrs redzam atšķirīgi – gan caur savas pieredzes, gan konkrētā brīža izjūtu filtru. Ellas Mežules 2018. un 2019. gada sēriju darbos vērojamā esība tiek stāstīta caur nomada jeb apkārt klīstoša vērotāja skatupunktu. Izteiksmes līdzekļu izvēle un realitātes deformācija pamato it kā neracionālas tēlu darbības, padara saprotamas un ļauj pieņemt neviennozīmīgas izjūtas, kas, iespējams, ir izsakāmas tikai figurālās kompozīcijās, ne kā citādi. Apkārtējā vide ir padarīta par tēlu un arī to vērotāja iekšējās pasaules turpinājumu. Darbi stāsta par iekšēju nepiepildījumu un ilgām, pakāpeniski apjaušot, ka meklējums un atradums vienlaikus ir pati esība, kuru mēs katrs iekrāsojam mazliet atšķirīgu, atkarībā no tā, kam pievēršam vairāk uzmanības.