Envija par gleznas “Rozes” tapšanu raksta: “Dzimšanas dienas vakarā atbrauca vecāki ar pašceptu kūku, un tētis man uzdāvināja septiņas sarkanas rozes. Tās bija ļoti garos kātos, tādā deviņdesmito stilā, tāpēc izvēlējos gareno rāmi. Bauda ir gleznot ziedus, tā ir spēle ar krāsu kā vielu un spēle ar mīlestību kā naratīvu. Spēle ar krāsu kā vielu ir ļoti baudpilna spēle. Smērē un ķer pareizo pozīciju, kurā krāsa ir uzgleznota un nevis uzlikta vai uzkrāsota. Ar intuīciju, jušanu to ķeru.”

“Upes ir planētas lielceļi, tās ir zemju robežas, pilsētu rašanās nosacījums. Upes nošķir vienu mentalitāti no otras. Pārdaugavas pāķi pret švītīgo centru, starp tiem zila plaisa. Gdaņskā dzīvojoties, 11. novembrī ļoti saskumu pēc mājām. Uzzīmēju Latvijas karti ar upēm, uz tām attēlojot, kas pa tām plūst.

Gauja – te manas mātes ietek Jūrā. Venta – te mani tēvi ietek jūrā. Lielupe – te mani brāļi ietek jūrā. Daugava – tā mūs vienu no otra atšķir.

Man trūkst vārdu, lai izskaidrotu šo privāto mītu, tas ir kaut kas ar identitāti saistīts, kā “pūt vējiņi, aizdzen mani Kurzemē”, tur cilvēki ir citādi.

Es šad tad sadusmojos uz vecākiem par to, ka saites tik ciešas, tā vien liekas, ka vajag uzspridzināt tiltus, lai vairs nevarētu aizbraukt mājās. Dusmas iedvesmoja gleznas naratīvam – uzsprādzis Vanšu tilts, bet tilts izskatās kā Kuldīgas vecais tilts. Brīvības iela ir ceļš uz Vidzemi, to mistisko gudrības pielieto zemi, bet, braucot no Kurzemes, nonākam uz Valdemāra ielas. Kurp tā ved? Tā vienudien bakstīju kartē, cik tālu taisni braucot var tikt. Es secināju, ka, caurbraucot Sarkandaugavu un Mežaparku, tālāk dodoties, šķērsoju Brīvības ielu, izbraucu cauri daudzdzīvokļu masīviem un attopos uz visdārgākā tilta. To šķērsojot, ja nogriežos pa labi, nokļūstu atkal pie tā paša Vanšu tilta. Te mani atkal jau var iesūkt Kurzeme, no kuras bēgu, varu šķērsot upi atkal un vēlreiz mest to pašu loku. Nemitīgi dzīvot šajā cilpā, varbūt uzspridzināt tiltu? Es veicu arī lauka pētījumu, izbraucot šo ceļu ar auto, un secināju – tā patiešām ir. Braucot pa Mūkusalas ielu, ieraudzīju, cik cildens un stalts ir Svētais Pēteris. Tā ir skaistākā ēka Rīgā, to uzcēla pilsoņi paši sev, par savu naudu.

Lai glezna būtu patiesāka, vēlreiz atvēru karti un pavēroju upju formu. Gauja izskatās pēc čūskas. Kā nu ne, tur mātes ieplūst jūrā. Lielupe kā stirna. Un dažas ēkas – iekārojamas vai skandalozas. Daudzdzīvokļu nams, kurā mitinos, Skulmes māja Mežaparkā, ko varētu nopirkt, Pēterbaznīca, pretrunīgais stikla kalns, šarmantā Smiļģa māja, kurā gribētu izstādīties kādudien, iekārojamā Dubultu stacija, masīvs ar neglītām bloķenēm un villa “Marta”, kurai piešķirts kultūrvēsturiskais statuss, jo varbūt pēc simts gadiem cilvēki nāks un skatīsies, un sauks – “Re, kāda forša, skaista villa!”

Es uzrāpos uz Dienvidu tilta vantīm, pieprasot eklērus no Londonas supermārketa. Reiz tur biju un tos garšoju, un atzinu par ļoti labiem. Un gaidu, kad būs iespēja nogriezties pa kreisi, lai nokļūtu Rietumeiropā. Šī ainava ir kā emocionālā karte, kur objekti attēloti tā, kā no putna lidojuma, atklājot vairāk informācijas, kā tas būtu iespējams klasiskajā perspektīvā – austrumu kultūras tradīcija. Es pat nezinu, vai attēla kopskats ir skaists, esmu atsacījusies no harmonijas noteikumiem, bet ir jūtama spriedze, glezniecības žestu blīvums, emocionalitāte, un tas liek nenovērst skatienu.” (Envija)