Jānis Šneiders ir gleznotājs, studējis glezniecību un vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā. Jānim Šneideram ir raksturīgi iedziļināties kādā tēmā un tad to izpētīt līdz pilnībai. Piemēram, telpa, perspektīva un satekpunkts ir tēmas, ko Jānis pēta nu jau vairākus gadus. Viņa askētiskajos darbos jaušama autora pacietība, absolūta iedziļināšanās, niansēta mēroga izjūta un smalki, nezinātājam tik tikko saskatāmi, eksperimenti. Bezgalīga telpa, gleznas iekšpusei sajaucoties ar ārpusi, ir traucēklis un vienlaikus atslēga viņa mākslas darbu aplūkošanā. Kuratore Elīna Sproģe raksta: “Šneiders ir spilgtākais piemērs jaunākās paaudzes māksliniekiem raksturīgajam intriģējošajam domāšanas principam, kas talantīgā izpildījumā spēj akumulēt domas, par kurām galvas lauzījuši aizgājušo gadsimtu mākslinieki un cenšas attēlot laikmeta biedri. Tās ir domas par pašu attēlošanu un attēlojamo. Varbūt pat pārspīlēti – par pašas glezniecības vietu un jēgu.”

Gleznotājs Jānis Šneiders darbā "Kakts” risina jautājumu par fona neitralitāti – par to, ka, jebko attēlojot, nozīme ir arī fonam – laukumam vai telpai aiz galvenā objekta. Mākslinieks izmanto minimālus izteiksmes līdzekļus – lineārās perspektīvas pamatlikumu – lai attēlotu telpas stūri. Jāni Šneideru nodarbinājis jautājums, kā uzgleznot tikai fonu. “Kā lai to dara cienīgi, kā lai to iekomponē centrā? Ja virsma ir bezgalīga un nepārtraukti atkārto pati sevi, tad, gleznojot jebkuru tās posmu, būtībā tiek gleznota visa virsma, jo viena tās daļa stāsta arī par visām pārējām. Centra tādā vietā nemaz nav, un šķietami tas ir visur. Visvieglāk to iztēloties kā bezgalīgu rūtiņu papīru, kas nebeidzami stiepjas uz horizontu”, skaidro mākslinieks.